"Mana bērnība bija ideoloģiska. Man likās, ka man ir ļoti palaimējies, un es domāju, ka tā arī bija – ar dzīvi, ar skaistumu, kas man ir apkārt. Man bija izteikta vēlēšanās kādam pateikt paldies. Tas, kuram es teicu paldies, bija Ļeņins. Pēc tam es uzzināju, ka tā nebūs īstā persona," smejoties savu bērnību atminējās Ieva.
Pēc tam viņa uzzinājusi par Dievu un sākusi veidot saikni ar viņu – bez baznīcas, bez komercijas un bez starpniekiem. Tā tas viņas dzīvē ir vēl līdz šim.
"Tēvs ir mans ideālais vīrietis. Vīrietis, kurš mana mūža garumā tik ilgi, cik viņš bija ar mani, katru otro trešo dienu pat padomju ziemas vidū dāvināja man ziedus. Kur viņš tos izraka, es nezinu.
No mātes man bija bail, bet viņa man iemācīja izdzīvošanu, profesionalitāti un nesalūšanu nevienos apstākļos," stāstu turpināja Ieva.
Viņas mamma bija valdonīga gan pret Ievu, gan pati pret sevi. Nekad sevi nelutināja, sev nepiedeva, un tieši tāpat audzināja arī meitu. Viņa gan savu mammu vairs ne pie kā nevaino.
"Mans lielākais grēks ir bijis tas, ka esmu piedzimusi kā meitene. Vai es varu piedot savai mātei to, ka viņa gribēja zēnu? Tā nav viņas vaina! Tas ir patriarhālās gadu tūkstošiem vīriešu varas pasaules atveids. Mana māte, kas vēlējās puiku manā vietā, ir tikai šīs patriarhālās pasaules upuris. Kā es varu piedot upurim? Man ir žēl, ka tā notika. Es viņu vairs pie tā nevainoju," skaidroja Ieva.
Ievas vecāki bija patiesi stingri – līdz pat 18 gadu vecumam viņa ik dienu tika pavadīta uz skolu un sagaidīta no skolas. Viņa bija teicamniece, spēlēja klavieres, bija ideālā meita. Līdz beidzot izdevās atbrīvoties no vecāku stingrā tvēriena.
No 2004. gada vairākus gadus pēc kārtas Ieva vadīja savu autorraidījumu "Radiogeiša", kurā atklāti runāja par seksu un attiecībām – gan nopietni, gan nenopietni, gan izklaidējoši, gan dziļdomīgi.
"Es šo iesauku "radiogeiša" laikam saņēmu uz mūžu. Ir joprojām daudzi cilvēki, kas, ieraugot mani, saka – radiogeiša, bet viņi pat nezina, kāpēc. Vienkārši kārtējais labais niks (iesauka), ko es sev pielipināju.
Mazā, puritāniskā valstī runājot par seksu atklāti un arī mazliet iesmejot par to, tu ļoti ātri dabū leiblu (etiķeti) "sekss guru", "sekss dīva", "sekss whatever (vienalga kas – no angļu val.)".
Vai es pati izbaudīju seksu laikā, kad kļuvu par radiogeišu? Nē!" atklāja Ieva.
Viņa norādīja, ka tolaik izbaudīja dominēšanu un visatļautību, ko piešķīrusi pati sev pēc 18 gadu ilgušā ieslodzījuma vecāku dzīvoklī un skolās. Savā ziņā viņas uzvedība bija kā atriebība stingrajiem vecākiem, kuras rezultātā patiesībā Ieva nodarīja milzīgu kaitējumu pati sev – fizisku un morālu.
"Nedariet tā, kā es. Atriebība ir kā inde, kuru iedzer tu – cerībā, ka nomirs tas otrais. Es, protams, neatriebos nevienam. Es zaudēju ārkārtīgi daudz savas dzīvības enerģijas," atklāja Ieva.
Viņa neslēpa, ka nevaldāmo "sekss, narkotikas un rokenrols" dzīvesveidu ir piekopusi un izbaudījusi no visas sirds. Beigu beigās viņa nekad pret sevi un savu dzīvi nav attiekusies pārāk nopietni, Ieva secināja.
"Ja kādreiz es stāvēju kā siena par kaut kādām savām iedomām, tad uz šo brīdi es esmu aptvērusi, ka nav absolūtās īstenības. Neviens no mums nezina, kā ir ierīkota pasaule.
Es kā topošais psihologs tieši tāpat taustos pa tumsu, mēģinot atrast kaut kādu burvju tableti, kas patiešām varētu palīdzēt cilvēkiem apzināties, kas es esmu, ko es daru un kāpēc es dzīvoju," pauda Ieva.
Viņasprāt, lielākoties visas kustības, kuras cilvēki izdara savā dzīvē, notiek autopilota režīmā. Šobrīd viņa kā topošā psiholoģe, tantras skolotāja, lektore un motivatore cenšas šo autopilotu kliedēt. To viņa var, jo ir atradusi mieru un pati sevi.
"Sevi es esmu atradusi, pateicoties vairākām lietām. Pirmkārt, pateicoties darbam ar sevi, kurš ir bijis nevis tur tajā prāta biezpienā, bet gan kas ir gājis caur ķermeni, caur asarām, caur sviedriem, reizēm caur asinīm.
Vēl arī pateicoties tam, ka pati es esmu piedzīvojusi to, ko es nekad nebūtu iedomājusies piedzīvot savā mūžā, – depresiju," atklāja Ieva.
Depresija bija rezultāts sevis noliegšanai, stāstīja Ieva, jo, viņasprāt, visām sievietēm visā pasaulē ir viens impulss – tiklīdz kaut kas pasaulē, attiecībās, darbā vai ģimenē nav kārtībā, vainot pie tā sevi. Depresijas pieredze iemācīja viņai saprast, kas ir empātija, redzēt citu cilvēku sāpes un saprast tās, un varbūt pat reizēm arī tās remdēt.
Bez šī dziļā iemesla – pašvērtības trūkuma un sevis vainošanas – Ievas depresiju veicināja arī daudzi virspusēji iemesli.
"Šie virspusējie iemesli bija – vīrs mani vairs nemīl, viņš ar mani nesarunājas. Gadiem. Jā, tie bija gadi. Es nesaprotu, kā es, aktīvs, emocionāls, ekstraverts, priecīgs cilvēks, kurš, ja kaut ko vēlas, spēj to panākt, kā es spēju nonākt šī pacietīgā radījuma lomā, paciešot patiešām gadiem to, ko normāls cilvēks nevar paciest. To suns nevar paciest. Varbūt zivtiņa akvārijā to var paciest, ka viņu baro, bet neievēro un uzskata par ienaidnieku ne par ko," pauda Ieva.
Viņa atzina, ka ir sarežģīti izskaidrot, kā attiecības ar vīru viņu novedušas līdz tādam stāvoklim, bet tam noteikti nav bijis nekāda sakara ar mīlestību – drīzāk ar bailēm un iekšējo resursu trūkumu.
"Kad tu tuvojies depresijai vai jau esi tajā, tev vispār nav resursu no turienes iziet saviem spēkiem.
Ja es nejauši nebūtu nokļuvusi pie ģimenes dakteres ar kaut kādu fizisku problēmu un viņa man tā pa kluso nebūtu izrakstījusi šādas tādas tabletītes, sakot – nu no tām jūs vismaz gulēsiet… Pēc desmit mēnešu medikamentu lietošanas es spēju atkal eksistēt," stāstīja Ieva.
Ieva uzskata, ka lielākās rētas dzīvē viņa iemantojusi no mammas un vīra. Tieši šīs divas lielās mīlestības viņu ir pievīlušas un vienlaikus arī iemācījušas to, ka sāpes ir iespējamas pat tur, kur šķiet, ka ir garantēta laime. Bet tas viņu ir padarījis tikai par labāku un spēcīgāku cilvēku.
"Es visvairāk nožēloju vējā palaisto seksuālo enerģiju, kuru esmu dāvājusi pa labi un pa kreisi, – tā vietā, lai šo enerģiju izmantotu kā radošo enerģiju.
Vēl, es zinu, ka tas skanēs šausmīgi, es nožēloju, ka esmu radījusi bērnus, pirms es kļuvu par šādu – veselu cilvēku. Īstenībā man tikai tagad būtu tiesības radīt bērnus, bet mēs radām bērnus tāpat kā mēs dzīvojam – bez domas," pauda Ieva.
Šobrīd viņa uzskata, ka atrodas tajā dzīves līmenī, kurā no viņas tiek prasīta savu talantu realizācija. Viņa uzsvēra, ka pašreizējā dzīves posmā beidzot ir harmonijā ar savām domām un, kas ir pats svarīgākais, harmonijā arī ar savām darbībām.
"Es esmu iemācījusies pirms katras darbības, vai tā būtu piecelšanās rītā no gultas, vai kafijas vai tējas uzvārīšana, vai pārgulēšana ar partneri, paņemt vismaz 10 sekunžu pauzi un padomāt – vai tas ir tieši tas, ko es šobrīd gribu, vai tā ir mana vēlme.
Manai dzīvei ir pilnīgi jauns veidols. Šis ir brīnišķīgs periods manā dzīvē. Es kā sieviete beidzot esmu pilnīgi brīva. Esmu izpildījusi visu, ko sabiedrība varētu no manis gribēt. Tagad, kad mani bērni beidzot abi jau šovasar kļūs pilngadīgi, es saprotu, ka tagad es varu darīt jebko ar jebko un jebkur, un tieši tas ir tas, ko es grasos darīt savā atlikušajā dzīvē. Es esmu laimīgs cilvēks," secināja Ieva.
