Nelielajā namiņā gandrīz pašā Rēzeknes centrā kustība nerimst. Šeit agrāk bijusi sēklu laboratorija, taču nu jau gandrīz 12 gadus ir Ritas veterinārmedicīnas prakse, kas nes zīmīgu nosaukumu "AnRiVet", iekļaujot dzimtas pēctecību – vetārstes Anna un Rita, mamma un meita, kas uzsāka šo lietu kopā. "Šīs telpas bija kā užasņikā (šausmu filmā)," pat atceroties noskurinās Rita, "visur zirnekļu tīkli kā šausmu filmās, ej, rauj nost un pie sevis domā – kā mēs to visu panāksim. Bet panācām!" Ķērušies pašu spēkiem klāt, un mēneša laikā vetārsta prakse bijusi gatava pirmo pacientu uzņemšanai. Tā pašu spēkiem arī turpina – kā ģimenes uzņēmums, neņemot kredītus, bet visu sastrādāto ieguldot atpakaļ prakses aprīkošanā.
Rita ātri izrāda savu saimniecību, un tad jau klāt ir pirmais klients – liels, melns suns, kas ļoti pacietīgi ļaujas dakteres veiktajām ausu sakopšanas procedūrām. Tikko lielais pacients ir prom un telpas uzkopšana ir pabeigta, tā klāt ir nākamie – septiņi mēnesi veci britu īsspalvainās šķirnes kaķēni, kas ieradušies saņemt savu pasi un pie reizes arī pirmo poti. Katrs mazais spalvu kamoliņš tiek uzrunāts, samīļots, un tad jau atstrādātām, veiklām roku kustībām manipulācija tiek veikta tik ātri, ka neviens pat neieņaudas un šķietami pat nepamana, ka tikko kā ir apzinīgi izpildījis Veterinārmedicīnas likuma pantu. "Lielākā – un diemžēl kādam brīžiem liekas arī svarīgākā – darba daļa ir papīru sarakstīšana," rakstot dzīvnieku pases un pildot vakcīnu reģistrus, nopūšas Rita. Ar 1. jūliju veterinārārstu pienākumiem klāt nākusi arī obligātā kaķu čipošana, kā ieviešanai Rita kategoriski nepiekrīt, jo neredz tam nekādu jēgu, tomēr noteiktā kārtība būs jāpilda un visi jau iepriekš paredzamie iedzīvotāju pārmetumi būs jāpacieš.
Ir tik daudz neatrisinātu problēmu, ar ko prakse mēģina tikt galā saviem spēkiem, piemēram, vācot ziedojumus klaiņojošo dzīvnieku sterilizācijai. "Mums ir daudz klientu, kas savāc šādus klaiņojošus dzīvniekus, un tad viņi ir ļoti priecīgi, ka mēs varam samazināt paredzamos izdevumus, piemēram, sponsorējot sterilizāciju," savā pieredzē dalās Rita. Tāpat cilvēki jau esot pieraduši un naudas atlikumu neņem, bet uzreiz iemet ziedojumu kastītē. Vaicājam Ritai, kāpēc, viņasprāt, Latvijā joprojām ir tik akūts veterinārārstu trūkums, sevišķi tādu, kas darbotos ar lielajiem dzīvniekiem.
Tā pati ekonomiskā situācija jau vien būšot pie vainas, savu viedokli pamato Rita:
"Tās pašas algas, ko saņemam mēs šeit, Latgalē, un ko saņem kolēģi Rīgā un Pierīgā – tās nav pat salīdzināmas. Tādos apstākļos ir grūti atrast motivāciju vismaz sešus gadus mācīties, investēt savā izglītībā laiku, naudu. Arī budžeta vietas [augstskolā] ejot mazumā, tad rodas jautājums, – kāpēc un vai man to vajag?"
Nav jau nekāds noslēpums, ka daudzi kolēģi esot devušies laimes un labākas dzīves meklējumos ārpus valsts, kur darba samaksa ir vairākas reizes lielāka, piedevām augstskolā Ritas absolvēšanas gads bijis pirmais, kad izsniegti arī starptautiski atzīti veterinārārstu diplomi, tomēr viņas domas un sirds allaž ir bijušas pie dzimtās puses – Strūžānu pagasta "Vonogmuojuom" (Vanagu mājas), kurp pēc prakses darba laika beigām arī dodamies.
"Vonogmuojuos", šķiet, esam iekāpuši dzīvības mutuļa epicentrā. Kazas, kaķi, suņi, vistas, gaļas liellopi, traktori, kvadricikli, bērni... Uzreiz tiekam iepazīstināti ar Ritas bērniem Anci un Robertu, kuri, pieklājīgi sasveicinājušies ar viesiem, tūlīt atkal aiztrauc savās neatliekamajās bērnu darīšanās. Un to te ir neaptverams daudzums: jāsamīļo daudzie kaķi, ar kvadriciklu jāaizbrauc paskatīties, kā tētim iet ar aršanu, jāpalīdz babai Annai sadzīt vistas kūtī, jāielien suņu būdā un jāpalūko, vai ar nesen dzimušajiem kucēniem viss kārtībā, jāpalīdz salikt uz dārzā saklātā galda cienasts, jāpalēkā pa batutu, kopā ar omi jāieved kūtī kazas ar kazlēniem, kurām prāts nemaz nenesas uz iekšā iešanu. Vārdu sakot, darba pilnas rokas. Es teiktu – ideāla bērnība, kad līdzsvarā ir lauku darbi un bērnu prieki, kad ir iespēja dzīvot dabā, redzēt laika ritumu, būt klāt un piedzīvot priecīgos un skumjos brīžus, iepazīt un saprast dzīvi. "Re ku’, šitais būs mans sunītis," tikko atkal ar kvadriciklu izmetis loku pa saimniecību, jau ar mazu suņuku rokās pie mums nāk Roberts. Pārējie kucēni jau esot aizrunāti, zina stāstīt vecākā māsa Ance, bet tāpat visi esot vēl jāmīļo, jāčubina un jāradina pie cilvēka tuvuma un labestības.
Suņu mamma, kam dzīslās, pēc Rita teiktā, ritot īsta vilka asinis, pie bērnu klātbūtnes ir tā pieradusi, ka tie brīvi var šiverēt pa suņa būdu. Skatiens sunenei gan paliek tramīgāks, kad mazie suņuki tiek aiznesti parādīt ciemiņiem, bet pēc brītiņa kucēni tiek prātīgi un saudzīgi atlikti atpakaļ siltajā migā, un suņu ģimenē atkal iestājas pilnīgs miers.
Savulaik Ritas mamma Anna ļāvusi sešu gadu vecumā palīdzēt darbā ar dzīvniekiem, kas meitai jau tolaik dikti interesējis:
"Es, kod staiguoju izsaukumūs, jei jau nu sešu godu dzeraunē, ka kurš atļuove staiguoja vīna poša špricēt lūpus. Jārus, syvānus špricēja." ("Kad es gāju izsaukumos, meita jau no sešu gadu vecuma arī bija te, laukos, tad, ja kāds atļāva, viņa viena pati gāja špricēt lopus – jērus, sivēnus špricēja.") Tāpēc laikam nav jābrīnās, ka tagad Ritas meita Ance jau ir liels palīgs viņas darbā ar dzīvniekiem un pat ir asistējusi nelielā operācijā.
Iepazīstoties ar Ritu, gūstam kārtējo apliecinājumu teicienam, ka – jo vairāk dara, jo vairāk var padarīt. Tā arī Rita bez darbošanās veterinārmedicīnas jomā un savā zemnieku saimniecībā vēl muzicē duetā "Paprika".
Dziedāšana un muzicēšana esot no tēva, kas nu jau aizsaulē, un mammas Annas, kas joprojām šad tad uzspēlē akordeonu. Tēvs esot bijis pavisam glauns muzikants, kas varējis viens pats veselu večerinku nospēlēt no vakara līdz pat rīta gaismai. Mēģinu pierunāt Annas kundzi aiziet pēc instrumenta un ļaut mums kādu mammas un meitas kopīgas muzicēšanas epizodi nofilmēt. Anna ir diezgan noraidoša pret šādu ideju – sak, kas nu viņa par zvaigzni, un sen jau arī neesot spēlējusi. Un vispār – lai mēs liekoties mierā, viņa labāk tā vietā sacepšot vēl gardās mazās karbonādītes. Es tomēr mierā neliekos un turpinām, viena otrai piespēlējot un ķircinot, draudzīgi stīvēties:
– Pēc kā es izavēršos (izskatīšos)? – Pēc smukas babas, kas māk spēlēt. – Nu ja, es tak jau veca. Es esmu no cara laikiem. – Mūzika taču nenoveco. – I es arī nā, značit (tātad)!
"Robert, atnes bungas! Rita, nāksi man piebungot!", saimei tiek doti skaidri rīkojumi, kas apspriesti netiek, drīzāk pat liekas, ka jaunā paaudze ir tīri iepriecināta, ka baba padevusies pierunāšanai un jau dodas uz savu mājas galu pēc instrumenta. Un te jau Anna nāk – ar akordeonu, un, protams, ar dziesmu!
Anna ar Ritu sākumā provē saskaņot repertuāru, kas atkal izraisa veselu smieklu jūru gan pašās māksliniecēs, gan visos klātesošajos, jo babai visas dziesmas esot no cara laikiem vai nu pagalam parupjas, bet meitai atkal prātā tik tās modīgās, no šodienas, kuras atkal baba nezina. Beigu beigās abas novienojas par nezūdošu vērtību – latviešu tautas dziesmu "Kur tu teci, gailīti manu", kura šķiet ideāli piemērota dzīvības pilnajai lauku sētai un kuru apvienotais vetārstu duets arī brīnišķīgi izpilda bērniem, viesiem un, jādomā, arī saimes daudzajiem kustoņiem par prieku.
Stružānos viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Māris Justs un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
