Saskaņā ar Apvienotās Karalistes mažoritāro balsošanas sistēmu, kas, atšķirībā no Latvijas vēlēšanām, nav balstīta uz proporcionālu pārstāvniecību, leiboristi ieguva vairāk nekā 400 vietu 650 deputātu parlamentā, tādējādi divkāršojot savu spēku un nodrošinot spēcīgu vairākumu.
Turpretī konservatīvajiem, kuru valdībā 14 gadu laikā ir bijuši pieci premjerministri (Deivids Kamerons, Terēza Meja, Boriss Džonsons, Liza Trasa un Riši Sunaks), vietu skaits parlamentā ir samazinājies par divām trešdaļām – no 365 līdz aptuveni 120 vietām.
Rezultāts nav nekāds pārsteigums. Balsojumu ietekmēja vairāki faktori, no kuriem pirmais un, iespējams, vissvarīgākais bija sabiedrības neapmierinātība ar konservatīvo valdību, kas pēdējo 14 gadu laikā ir arvien vairāk un vairāk novirzījusies pa labi.
Pēc 2016. gada breksita balsojuma, kura pretrunas joprojām atbalsojas arī šajos vēlēšanu rezultātos, konservatīvie solīja izbeigt masveida migrāciju uz Apvienoto Karalisti.
Tā vietā Eiropas Savienības pilsoņi ir novērsušies no Apvienotās Karalistes un viņu vietā ieradās daudz lielāks migrantu skaits no Āfrikas un Āzijas.
Situācija ir ļāvusi breksita atbalstītājam, Vladimira Putina piekritējam un bijušajam raidījuma "Russia Today" vadītājam Naidželam Farāžam, kurš tagad vada populistisko, galēji labējo Reformu partiju, imigrācijas jautājumu uzturēt aktuālu.
Pēc sešiem iepriekšējiem mēģinājumiem šajās vēlēšanās Farāžs un daži viņa partijas biedri beidzot ieguva vietas Lielbritānijas parlamentā, kur viņš, bez šaubām, būs tikpat skaļš kā savulaik Eiropas Parlamentā.
Konservatīvos ir smagi vilkusi uz leju arī gausā ekonomika, pieaugošā nabadzība un nevienlīdzība, kā arī iekšējās cīņas partijā un virkne skandālu, īpaši tā dēvētā "Partygate" afēra, kurā Boriss Džonsons un viņa komanda paši neievēroja savus Covid-19 ierobežojumus un rīkoja ballītes Dauningstrītā. Sabiedrība bija sašutusi par viņu liekulību.
Taču rezultāti nav tikai konservatīvo neveiksme. 2019. gadā leiboristu partijas vadību no kreisi noskaņotā Džeremija Korbina pārņēma leiboristu līderis Kīrs Stārmers, kurš ir pārveidojis un modernizējis partiju, līdzīgi kā to 90. gados darīja Tonijs Blērs. Kreisie ekstrēmisti – tostarp Korbins, kurš šajās vēlēšanās tomēr ieguva mandātu kā neatkarīgais kandidāts –, tika atstādināti no vadošiem amatiem vai vispār izslēgti no partijas, lai padarītu to pieņemamāku mērenākas politikas piekritējiem, un Stārmers, attīrot partijas tēlu un darba metodes, diezgan efektīvi tika galā arī ar apsūdzībām par antisemītismu dažu leiboristu vidū.
Sabiedrība viņu uztver ar simpātijām, jo viņš nācis no diezgan pieticīgas vides un pirms politiskās karjeras uzsākšanas ieguvis jurista izglītību.
Viņš ir pilnīgs pretstats savam galvenajam oponentam pēdējos gados – kolorītajam, izklaidējošajam, bet galu galā nekompetentajam Borisam Džonsonam. Stārmeru uzskata par mazliet sausu un mazliet pelēku, bet būtībā par krietnu un kompetentu vīru.
Trešā partija jaunajā parlamentā būs Liberāldemokrātu partija, kam izdevās savu vietu skaitu palielināt no 11 līdz vairāk nekā 70 vietām. Stārmeram nebūs jāveido koalīcija ar viņiem, ņemot vērā leiboristu vairākumu, bet daudzos jautājumos liberāldemokrāti, visticamāk, atbalstīs viņa valdību.
Stārmeram būs daudz darāmā – viena no teorijām ir, ka Riši Sunaks izsludināja šīs negaidītās vasaras vēlēšanas, jo rudenī var nākt vēl sliktākas ziņas par Apvienotās Karalistes ekonomiku, – taču viņš ir skaidri norādījis, ka atgriešanās pie breksita jautājuma nebūs viņa darba kārtībā.
