Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Tā nepavisam nav pasaka –
ja tā būtu pasaka, briesmonis, kurš visu sagrāva, jau sen būtu pieveikts un ieslodzīts cietumā bez tiesībām uz apžēlošanu līdz mūža galam.
Tā nav pasaka – vienkārši vidēji statistiskas ģimenes dzīve Ukrainā līdz 2022. gada februārim.
Lielu satricinājumu laiks – un tāds diemžēl ir arī mūsu laiks – pieradinājis pie daudziem vispārinājumiem un bezpersoniskuma. Tagad nākas runāt par tipisko ukraiņu bēgli. Kas viņš, vai, precīzāk sakot, viņi ir? Balstoties dažādu valstu migrācijas un sociālo dienestu datos – sievietes ar bērniem un pensionāri, kas ir apmēram 75% no visiem aizbraukušajiem. Ir atšķirīga pazīme – starp viņiem vairāk nekā puse ir ar augstāko vai nepabeigtu augstāko izglītību. Tas tā kā būtu viss. Lai gan ir vēl viena kopīga pazīme.
Gandrīz visi – apmēram 80% – Ukrainas iedzīvotāji uzskata, ka paši un viņu ģimene ir cietusi no Krievijas un Ukrainas kara. Tas ietekmējis gandrīz visas dzīves jomas – gan tiem, kuri palikuši Ukrainā, gan tiem, kuri to atstājuši, pārvelkot krustu plāniem un cerībām. Ļoti bieži eksperti par galveno uzskata emocionālās un psiholoģiskās traumas, bet ir arī materiālā puse. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šie abi komponenti ir savstarpēji saistīti.
"Protams, ka nopelnu krietni mazāk. Septiņus gadus internetveikalā tirgoju Eiropas zīmolu kosmētiku, klientu vienmēr bijis ļoti daudz. Bet tagad Ukrainā kļuvis grūti kaut ko pārdot, cilvēkiem jūtami sarukuši ienākumi.
Mēģinu noorganizēt tirdzniecību šeit, izveidoju lapu angliski, bet tā, kā bija, protams, vairs nebūs,"
stāsta Oksana no Kropivnickas. Viņai ar meitu dzīvei Rīgā pietiek, bet to pārticību, kāda bija pirms trim gadiem, vairs neatgūt.
Nevar runāt par bēgļiem no Ukrainas atrauti no pašas Ukrainas – tie ir kā divi savienotie trauki. Tur ir radinieki, draugi, īpašums, dažiem arī darbs. 65% mājsaimniecību atzinušas, ka kopš 2022. gada februāra ienākumi samazinājušies, bet to ģimeņu īpatsvars, kurām galvenais iztikas līdzekļu avots ir algots darbs, sarucis līdz 53%. Bet vēl tur palikusi cita dzīve.
Ivanka, bijusī kultūras nama bibliotekāre Dņipropetrovskas apgabalā: "Mēs ar ģimeni tagad dzīvojam trūkumā. No vīra izšķīros vēl pirms kara, pie manis palika dēls un meita, bet es tiku galā, mani un bijušā vīra vecāki agrāk palīdzēja. Pat negribu salīdzināt, kā bija agrāk un kā ir tagad. Bet galvenais – esam drošībā. Un te tagad ir manas mājas."
Vairākums bēgļu atceras ienākumus, kādi viņiem pirms kara bija Ukrainā, kā kaut ko nereālu.
Nopelnītais nodrošināja ne tikai pārtiku un apģērbu, bet arī iespēju dot izglītību bērniem un citus mazus un lielus cilvēciskus priekus. Taču praktiski neviens no viņiem jaunajā dzīvesvietā nenolaiž rokas, meklē un atrod darbu, bet paskumt var arī pēc darba.
"Zini, es vismazāk gribētu, lai kāds te, Latvijā, nodomātu, ka mēs par kaut ko sūdzamies," stāsta Vadims – iededzis, spēcīgs vīrietis no Čornomorskas, pilsētas pie Odesas, kur atrodas liela osta. Viņš daudzus gadus nostrādājis ostā par inženieri, aizrāvies ar jahtām, nu jau trīs gadus ir pensijā. Bērni un mazbērni sen izklīduši pa plašo pasauli. Bet Vadims ir atbraucis un dzīvo Rīgā pie drauga – kursabiedra Odesas Ūdens transporta institūtā: "Kā lai to paskaidro…
Elementāri. Man tur palikusi mana pasaule, par kuru nevaru nedomāt, nespēju to neatcerēties. Taču dzīve turpinās un mēs līdz ar to."
Ukraiņi ir vēlreiz pierādījuši, ka viņiem ir stiprs raksturs un spēja adaptēties sarežģītās situācijās. Varbūt rodas iespaids, ka aizvadītajos divos gados, dzīvojot piespiedu emigrācijā vēlīgajā Latvijā, pārdzīvojumi ir aizmirsušies un dzīve ir pilnībā pārkārtojusies. Nē. Protams, nē. Taču koncentrēties uz problēmām un to risinājumu viņi ir spējuši. Vēl jo vairāk tādēļ, ka daudziem jāatbild ne tikai par sevi, bet arī par saviem bērniem un tuviniekiem.
Mēs nekur neaizbēgsim no fakta, ka, pēc ekspertu domām, 90% Ukrainas iedzīvotāju jau ir psihiski traucējumi kara dēļ – miega traucējumi, paaugstināta aizkaitināmība, saraudināmība, emocionālā nenoturība.
Kāds prot slēpt savas emocijas, kāds lieto nomierinošus līdzekļus, kāds sevi noslogo ar darbu un rūpēm par tuviniekiem – jo vairāk, jo labāk, lai nemaz nepaliktu laika tam.
Psiholoģiski viselastīgākie, protams, ir bērni, pusaudži un jaunieši, viņi vieglāk atrod jaunas intereses un iepazīstas. Galvenā cerība ir viņi. Ar savu optimismu, ticību nākotnei viņi izvelk mūs, vecāko paaudzi no depresijas un nostalģijas muklāja. Mums jāpieņem, ka "час минає, а не вертає" (ukraiņu teiciens, kura nozīme – laiku atpakaļ nepagriezt), jāpalīdz jaunajiem iet uz priekšu un iekārtot jauno pasauli, neaizmirstot savas saknes un senčus.
Viņiem jāatjauno Ukraina, un viņi noteikti redzēs, kā briesmonis nonāk cietumā visdziļākajā un baisākajā pazemē.
