Vēja enerģija pēdējos gados ir ieguvusi milzu popularitāti Eiropas valstu plānos par pāreju uz energoneatkarību un atjaunīgo resursu izmantošanu. Tehnoloģija ir pārbaudīta un funkcionē, vietas vēju parku izbūvei Latvijā šķietami pietiek, taču nav vienprātības par vēja parku ietekmi uz vidi, konkrētāk – putnu un sikspārņu migrāciju.
Biologi šobrīd izstrādā vadlīnijas, kas noteiktu, kur drīkst un kur nedrīkst izbūvēt šos parkus tā, lai tie netraucētu migrējošo putnu un sikspārņu populācijām un kopumā neradītu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi.
Jautājumu par vēja parku būvniecību Latvijā raidījumā "Zināmais nezināmajā" analizēja Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks un Latvijas Ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks un vides eksperts Oskars Beikulis.
Atpalicība ir milzīga, progress – lēns
"Latvijā pašlaik uzstādīto vēja turbīnu jauda ir aptuveni 140 megavati. Kontekstam: Lietuvā, tikpat lielā valstī kā Latvija teritoriāli, ir uzstādīti 1400 megavati. Tātad 10 reizes vairāk, un lietuvieši ļoti straujiem soļiem šobrīd būvē un plāno vēl lielāku jaudu pieaugumu. Igaunijā ir apmēram 400 megavati," norādīja Nāburgs.
Turklāt viņš uzsvēra, ka šobrīd Latvijā arī nav uzsākts neviena jauna vēja parka būvniecība. Ir pāris projekti, kuri nupat ir pabeiguši ietekmes uz vidi novērtējumu, un, iespējams, nākamā gada laikā varētu tikt uzsākta viena vai divu vēja parku būvniecība.
"Līdz ar to tā atpalicība Baltijas kontekstā ir milzīga un progress joprojām ir ļoti lēns," situāciju vērtēja Nāburgs.
Primāri esošie vēja parki atrodas Kurzemē. Divi lielākie vēja parki Latvijā atrodas netālu no Ventspils, trešais lielākais – Grobiņā pie Liepājas.
Valsts kapitālsabiedrība AS "Latvenergo" apņēmusies līdz 2030. gadam izveidot vēja elektrostaciju tīklu "Latvijas Valsts mežu" zemēs ar vismaz 800 megavatu lielu kopējo jaudu, bet nozarei kopumā ir daudz plašāki mērķi, stāstīja Nāburgs. Viņš norādīja, ka līdz 2030. gadam Latvijā kopumā vajadzētu izbūvēt vēja parkus 2000 megavatu lielas jaudas ieguvei.
"Es gan šobrīd neesmu vairs tik liels optimists, vai mēs to paspēsim izdarīt, ņemot vērā, cik gausi mums virzās uz priekšu daudzi procesi, lai iegūtu būvatļaujas. Pēc tam būs izaicinājumi, lai iegūtu finansējumu. Varētu būt, ka šie mūsu uzstādītie mērķi kā nozarei varētu arī netikt sasniegti 2030. gadā, bet tas mērķis joprojām ir aptuveni 2000 megavatu kopumā," skaidroja Nāburgs.
Diskusijas par vadlīnijām turpinās
Jānis Priednieks ir viens no Latvijas Universitātes pētniekiem, kurš kopā ar kolēģiem izstrādājis vadlīnijas par to, kur tad Latvijā drīkst vai nedrīkst būvēt vēja parkus.
"Projekta ietvaros vadlīnijas tika pabeigtas. Tika sagatavots ļoti plašs literatūras apskats, diezgan daudz pasaulē ir pētījumu un praktiskās pieredzes, kā mazināt ietekmi uz putniem. Tika sastādīts sugu saraksts, pamatā tās visas ir īpaši aizsargājamās sugas, kas būtu jāvērtē, un dotas rekomendācijas, ar kādām metodēm. Tomēr dažādu ekspertu pilnīga vienošanās netika panākta, tā ka diskusijas turpināsies Dabas aizsardzības pārvaldes vadībā," sacīja Priednieks.
Viņš uzsvēra, ka galvenais mērķis šīm vadlīnijām ir rekomendējošs, – kā rīkoties, kā plānot savu darbu putnu ekspertiem, kādu sugu izpēti plānot.
"Vēl vadlīnijās, lai samazinātu nevajadzīga darba ieguldīšanu vietās, kur jau tagad ir skaidrs, ka ietekme būs ļoti būtiska un [vēja parkus] būvēt nevajag, var vispār nesākt izpēti nemaz, ir ieteiktas zonas, kurās nemaz neplānot būvniecību. Tā ir jūras piekraste, tie ir mitrāji, ūdeņi, purvi un vērtīgās mežaudzes. Bet diskusijas turpināsies vēl vasaras beigās un rudens sākumā," stāstīja Priednieks.
Tikmēr Nāburgs vērtēja, ka jau šobrīd Latvijā ir ļoti labi strādājoša sistēma un process, kura viena no sadaļām ir ornitologu veikta teritorijas izpēte konkrētajā vietā, konkrētajos punktos.
"Tas tiek respektēts. Ja tur ir ietekme uz putniem, tur nekas arī netiek plānots. Līdz ar to mēs neredzam ļoti lielu, fundamentālu pievienoto vērtību no šī [vadlīniju izstrādes] procesa, bet mēs esam par to, ka, ja tas kaut kā uzlabos to procesu, tad varam kaut ko tādu darīt," pauda Nāburgs.
Mežu platību izmantošana
Latvijā tiek plānots vēja parku izbūvei atvēlēt arī valsts mežu zemes, tostarp, lai tas būtu iespējams, zināmu daudzumu mežu plānots arī izcirst. Tas, kā zināms, ir ļoti strīdīgs lēmums, jo, pirmkārt, mežu saglabāšana ir svarīga klimata mērķu sasniegšanai, bet, otrkārt, mežos arī dzīvo liela daļa Latvijas putnu un sikspārņu.
"No mūsu īpaši aizsargājamajām putnu sugām liela daļa dzīvo tieši mežos, un tās nav sugas, kas koncentrējas ierobežotā teritorijā, tā kā ūdeņu putni vai purvu putni. Tās ir tā saucamās dispersās sugas, kas ir vienmērīgi izkliedētas pa veca meža saliņām vai mitrājiem, kas ir mežos," norādīja Priednieks.
Tā kā Latvijas meži jau ir smagi cietuši no kailciršu mežsaimniecības, ornitologiem ir bažas par to, ka, ja šie plāni būs tādi, kā pašlaik iecerēts, un mežu izciršana notiks lielās platībās, tas var radīt tiešām būtisku ietekmi uz putniem un sikspārņiem, skaidroja Priednieks.
Beikulis tikmēr atgādināja, ka vēsturiski vēja parki arī Latvijā būvēti primāri uz lauksaimniecības zemes, tāpat kā tas notiek virknē citu Eiropas valstu.
"Bet tad, kad jau otrā viļņa vēja parki Latvijā sāka plānot savu attīstību, šīs lauksaimniecības zemes bija tās teritorijas, par kurām tika saņemti ļoti lieli iedzīvotāju iebildumi, ka vēja parki atradīsies tuvu viņu mājām un tā tālāk. Kā rezultātā tie lēmumi, kas tika pieņemti, bija ļaut šiem vēja parkiem attīstīties arī mežu teritorijās, jo skaidrs, ka mums šo zaļo enerģiju vajag un ir nepieciešams atrast vietas, kur to attīstīt," skaidroja Beikulis.
Vienlaikus, šobrīd laižot vēja parkus mežā, mēs nonākam lielākā konfliktā ar dabas vērtību aizsardzību, nekā tas būtu tad, ja vēja parki tiktu attīstīti, piemēram, Zemgales intensīvi izmantotajās lauksaimniecības zemēs, pauda Beikulis.
"Ja mēs runājam par mežu zemi kā tādu, es gan gribētu vērst uzmanību uz diviem aspektiem. Jau 2022. gadā pieņemtajā likumā ir noteikta prasība, ka, ja tiek būvēti vēja parki, jebkurš izcirstais hektārs ir jāaizvieto ar jaunu iestādītu jeb apmežotu hektāru kaut kur citur. Tātad principā no mežu zemes viedokļa tas apjoms mežu zemei vēja parku dēļ noteikti nesamazināsies," norādīja Beikulis.
Protams, cits jautājums ir par mežu kvalitāti un vecumu. Putniem un sikspārņiem dzīvotnes ir tieši pieauguši, veci meži, un putni noteikti nepārvāksies uz jaunaudzi.
"Šeit liels uzdevums ir, gan vēju parku plānotājiem, gan vides ekspertiem kopā strādājot, atrast tās labākās vietas, kur tas kaitējums, arī būvējot vēja parkus mežu teritorijās, varētu būt mazāks. Piemēram, plānojot šo vēja parku būvniecību kailcirtēs un pēc iespējas izmantojot esošo meža infrastruktūru," norādīja Beikulis.
Viņš norādīja, ka diezgan daudzas valstis, tostarp Skandināvijā, arī vēja parkus attīsta mežu teritorijās, bet tas tiek darīts prātīgi, respektīvi – necērtot vecus mežus, bet izmantojot jau esošas kailcirtes un tamlīdzīgi.
Zemes statuss ir sekundārs faktors
Nereti cilvēkiem rodas jautājums, kāpēc vēja parki jāveido tuvu dzīvojamajām mājām vai mežu platībās. Kāpēc tas netiek darīts degradētās, aizaugušās lauku teritorijās, kuru Latvijā, šķiet, nav mazums?
"Turbīnai nav īpašas starpības, tā atrodas mežā, uz degradētas lauksaimniecības zemes, pilsētā vai jūrā. Tur, kur var uzlikt pamatu, var uzlikt arī turbīnu. Šajās degradētajās teritorijās, protams, būtu loģiski uzstādīt vēja turbīnas, bet jāsaka tā, ka vēja parks ir ekonomisks projekts. Lai tas būtu ekonomiski pamatots, ir jāuzstāda vismaz kādi 50 megavati, tas nozīmē, ka vajag vismaz piecus – septiņus punktus salasīt vienkopus vai vismaz tuvu," skaidroja Nāburgs.
Viņš norādīja, ka Latvijā tas ir diezgan liels izaicinājums. Lai to izdarītu, teritorijai ir jāatbilst ārkārtīgi daudziem kritērijiem. Piemēram, vēja turbīnas nedrīkst atrasties tuvāk par 800 metriem dzīvojamajai mājai, bet Latvija ir nosēta ar viensētām, dzīvojamo māju pamatiem vai jau pamestām ēkām, kas juridiski tomēr ir ēkas.
"Ir ļoti grūti attīstītājiem atrast tādas teritorijas, kur var šos piecus vai vairāk punktus atrast. Līdz ar to attīstītājs uz zemi skatās vairāk jau no šiem dažādajiem liegumiem, un zemes statuss ir sekundārs faktors. Nav tā, ka mēs varētu sazīmēt tagad uz Latvijas kartes degradētās teritorijas un tajās salikt vēja turbīnas, jo izrādīsies, ka tajās būs kaut kādi citi ierobežojumi. Līdz ar to mēs primāri skatāmies no ierobežojumiem, un zemes statuss ir sekundārs faktors," skaidroja Nāburgs.
