Zariņu dzimtas stāsts Vecāķos aizsākās līdz ar gleznotāja Kaspara Zariņa vectēvu Augustu. Tagad senču īpašumā Kaspars kopā ar sievu Viju izveidojuši ainavisku, gleznai līdzīgu dārzu. Abi mākslinieki uzcēluši sev jaunu māju, kas atrodas pagalma tālākajā stūrī, bet vectēva Augusta būvētajā namiņā mitinās Kaspara un Vijas meita Paula ar vīru Gati Zēmani un meitiņām Žannu un Frīdu. Lai gan abas ģimenes dzīvo vienā pagalmā, tomēr dārza zonas ir nodalītas – Paulas pārziņā ir ēdamlietu audzēšana, bet Vija rūpējas par puķēm, dekoratīvajiem krūmiem un dārza estētisko pusi.
Vija stāsta, ka dārza ainavas veidošanai viņa pieiet mākslinieciski: "Tieši tāpat kā es komponēju gleznu, tā es komponēju dārzu." Realitātē tas nozīmē regulāru dārza pārrakšanu, jo iecerētā ideja dabā mēdz izskatīties citādāk nekā iztēles ainās." Dārza pārrakšanas darbos tiek iesaistīts Kaspars. "Esmu pieradis, ka Vijai patīk pārlikt lietas arī mājā. Viņa vienmēr meklē skaistāko risinājumu," bilst Kaspars. Vija smejas, ka viņa dārzā esot lēmējvara, bet Kaspars – izpildvara. Tomēr arī Vijai patīk rakņāties puķudobēs un ielikt rokas zemē.
Komponējot dārzu, Vija pielūko, lai pēc krāsām un formām visi augi veidotu gleznainu ainavu, kas īpaši labi izskatās no svarīgiem skatu punktiem, piemēram, no viesistabas un aiz loga esošās vasaras terases. Vijai dārzā ir svarīga harmonija: "Tiklīdz kaut kas nav harmonisks, to uzreiz jūt." Gleznotāja uzskata, ka arī ziedi un krūmi uztver harmonijas trūkumu un tādā vietā nemaz negrib augt.
"Vēl ir svarīga pēctecība – kā dzīvē, tā dārzā. Kociņi jāsastāda tā, lai ik pa laikam kāds uzziedētu," uzskata Kaspars. Viņš turpina: "Mums ir gan rozes, gan hortenzijas, gan rododendri, katrs zied savā laikā. Un tur rodas tas krāšņums. Attēls visu laiku mainās." Vija liela hortenzijas, sakot, ka tās dārzam piešķir izteiksmīgu apjomu un formu. Viņa pievērsusi vērību arī tam, kā dārzs izskatīsies ziemā – lai pagalms nebūtu pilns ar tukšiem zariem un plikiem kokiem. "Domāju, ka tagad dārzs ir ieguvis to izskatu, kādu Vija bija izplānojusi. Tagad mums jāuzpasē, lai viss zied un vairojas," prāto Kaspars.
Vija smejas, ka Vecāķu skābajā augsnē labi augot tikai priedes un sūnas, tomēr piebilst, ka arī hortenzijām, rododendriem, papardēm un Kanādas eglēm jeb konikām dzīve piejūrā tīri labi iet pie sirds. Gleznotāja atceras, ka sākotnēji dārzu dekorēja tikai ar mūžzaļajiem augiem, jo negribēja rudeņos mocīties ar nobirušām lapām, tomēr lēnā garā pievērsās arī lapu kokiem. Košākais no tiem ir sarkanā kļava, kas rudeņos uzliesmo ugunīgā krāsā.
Viskrāšņākais dārza akcents ir rododendri, kas zied gan maigi sārtos, gan reibinoši spilgtos toņos. "Kad mēs sākām šeit dzīvot, pilnīgi bez pieredzes sastādījām rododendrus zem logiem apkārt mājai. Ziemā no jumta krita sniegs un ledus, gandrīz visi rododendri aizgāja bojā," savus dārzkopības pirmsākumus atceras Kaspars. Vija uzjautrinās: "Tāpēc jau es saku, ka esmu dārznieks diletants!" Tomēr daļa no rododendriem izdzīvoja un jau vairākas desmitgades grezno dārzu kopā ar jauniem sugas eksemplāriem.
Vijai lielu sajūsmu sagādā Japānas rododendrs, kurš rotājas ar laškrāsas ziediem. Gleznotāja pēc šāda rododendra ilgojusies jau sen. "Mums kaimiņos dzīvoja Mildas tante, un viņai bija šāds krūms. Man likās – tas ir dārza sapnis! Un, redz kur man arī tāds ir," Vija priecājas par sapņiem, kas piepildās. Glītais rododendrs iekļuvis arī vienā no Kaspara gleznām.
Burvīgu un pasakainu smaržu savā ziedēšanas laikā dārzā izplata maijrozītes. Gan Vijai, gan Kasparam šis aromāts saistās ar bērnību. Kaspars atceras, ka vectēvam Augustam pie mājas pletās īsta maijrozīšu plantācija vairāku kvadrātmetru platībā, bet, pārbūvējot māju, maijrozītes pazuda. Pirms diviem gadiem Vija dārzā pamanīja nelielus maijrozīšu stādiņus – Augusta rozes ir atgriezušās. "Tā ir ļoti laba zīme," uzskata Vija un saka, ka laikam jau Augustam patīk, ka pēcteči turpina saimniekot viņa īpašumā.
Daži no augiem ir niķīgi pēc dabas. Ziemeļu magnolija nezied jau trīs gadus. "Lasīju internetā, ka var neziedēt arī septiņus gadus," bilst Vija. Pēc apzāģēšanas divus gadus neziedēja arī jasmīns. "Protestēja! Mēs taču viņam uzbrukām ar savu formas mīlestību," smejas Vija. Kaspars piebilst, ka tā nu tas ir – jasmīns ik pa laikam ir jāapgriež.
Kaspars stāsta, ka sākumā viņi bijuši pret ēdamlietu audzēšanu: "Mēs stādījām tikai mūžzaļos un skaistumaugus. Kad Paula apprecējās, viņa nāca ar ideju, ka vēlas kultivēt arī kaut ko ēdamu." Par godu meitai, Zariņi dārzā iestādījuši ķiršu šķirni ‘Paula’. Dārzā kuplo arī vairākas pundurābelītes, lazdas, plūmes, ērkšķogas un avenes. "Es tās drusciņ paformēju, lai glītāk izskatās. Avenes ir mežones, bet pat mežoni var savaldīt," pieredzē dalās Vija. Nošpikojot no meitas, Vija dārzā izveidojusi arī ēdamlietu stūrīti, kurā audzē salātus, lokus, zemenes, pāris ķirbjus un tomātus.
Tālu zemju gaisotni Zariņu dārzā ienes bambusi. "Mums bija milzīgs krūms, ko es atvedu no Dānijas tad, kad cilvēki šeit bambusus vēl nepazina," atceras Kaspars. Bambuss sparīgi auga desmit gadus, līdz skarbie jūras vēji kādā ziemā to izsaldēja. Gluži kā paredzēdami, Zariņi nelielu atvasīti bija paguvuši no bambusa atdalīt, tāpēc oriģināli stādītā bambusa šķirne joprojām turpina priecēt māksliniekus un viņu viesus. Vija bambusos saskata arī praktisku labumu: "Kad bambusi nokalst, mums ir ļoti labi dārza mietiņi, pie kuriem kaut ko piesiet."
Zariņu dārzā atrodamas arī ēdamās kastaņas, ko Vija izdiedzēja no dāvinātiem kastaņiem, sākotnēji tos turot ledusskapī, lai kastaņiem neiestātos sezonālais apjukums. Tiesa, pirmā raža vēl kādu laiku būs jāpagaida. Arī uz valriekstu ražu tik drīz cerēt nevar. Paliks kā mantojums mazmeitām.
Kaspars lepni norāda uz parūkkoku, kuru rotā dūmakaini mākonīši, un jestri smejas: "Kad man vairs nebūs matu, tad varēšu izmantot parūkkoku!"
Sākotnēji vecvectēva Augusta māju Paula ar vīru Gati plānoja izmantot kā vasarnīcu, tomēr drīz vien secināja, ka daudz loģiskāk būtu pārvākties uz pastāvīgu dzīvi Vecāķos, galu galā – nav lielas jēgas braukāt starp Rīgu un… Rīgu.
Vaicāta par dārza darbiem bērnībā, Paula smejas: "Bērnībā mēs vergojām! Toreiz te vēl nebija bruģa. Atceros, ka atveda akmentiņu lērumu, un mēs bijām melnie strādnieki, kuri šķūrēja tos akmentiņus. Ar koka dēļiem mīcījām zemi, lai tā būtu plakana. Un es taču raku bedres tūjām!" Tomēr ravēšana vai cita veida rušināšanās pa dobēm Paulai bērnībā gāja secen, jo vecāki neko ēdamu neaudzēja. "Mamma vienmēr pievērsusies tikai estētiskajai dārza pusei," atceras Paula.
Lai parādītu meitām, kā aug tomāti un dažādi zaļumi, Paula iekopusi garšaugu dārzu un siltumnīcu, daiļdārzniecību joprojām atstājot mammas pārziņā, ja neskaita pašas stādītu tulpju pleķīti, kas pēcāk pamanījies iekļūt Kaspara gleznā. "Mamma ar tēti šeit visu mūžu dzīvojuši, izveidojuši dārzu pēc savas gaumes. Mēs nevaram pēkšņi izlemt, ka, ai, nepatīk rododendrs, tāpēc sviedīsim to ārā," bilst Paula.
Gleznotāja ēdamlietu dārziņu ierīkojusi kastēs, samazinot nepieciešamību pēc ravēšanas.
"Dārzs ir kā atpūta, jo man tikpat kā nekas nav jāravē," viņa skaidro. "Man šķiet – ja tev ir māja un pagalms, kāpēc tev būtu jāpērk zaļumi? Turklāt paša audzēts un noplūkts tomāts ir cita lieta!" Paulas dārziņā aug zirņi, zemenes, sviesta pupiņas, sparģeļi, bietes, gurķumētra, salāti, rozmarīns, rukola, kāršu pupas un spināti, uzburot īstu lauku sajūtu.
"Kad taisu pusdienas, iznāku dārzā un noplūcu svaigus zaļumus. Citreiz ēdu maizīti, atnāku pie dobes, noplūcu lociņu un piekožu klāt," priecājas Paula, "arī pesto mēs izlietojam burciņu nedēļā. Jāspēj tikai audzēt baziliku! Jāsēj un jāsēj." Siltumnīcā aug sulīgi tomāti, kas vasaras viducī salapo tik pamatīgi, ka lapu džungļos var iespraukties tikai bērni. Kamēr Paula bērnu dēļ izveidojusi ēdamlietu dārzu, tikmēr Gatis meitenēm uzcēlis koka namiņu, īstenojot savu kādreizējo sapni par arhitekta karjeru.
Lai gan cilvēku iekopts, tomēr dārzs ir daļa no dabas, tāpēc saimniekiem nākas sadzīvot ar citām radībām, kas iekārojušas labiekārtoto teritoriju. Paula stāsta, ka garšaugu kastes apsēdušas skudras, kas viņai traucē un no kurām nekādi nav iespējams atbrīvoties, jo čaklie kukaiņi ieperinājušies pašā apakšā, kur tiem nevar tikt klāt. Lai cīnītos ar skudru kolonijām, Paula tām gāž virsū karstu ūdeni, kas uz laiku palīdz, tomēr skudras ir spītīgas – tās atkal un atkal atgriežas. "Citi ber visādus pulverīšus, bet es tā negribu, jo mēs taču paši vēlāk to visu ēdam," savu izvēli izmantot dabiskas metodes pamato Paula.
Kā cīnīties ar skudrām garšaugu kastēs un kailgliemežiem dārzā?
Lai mazinātu skudru klātbūtni garšaugu kastēs, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Jānis Dreimanis iesaka radīt tām nepatīkamus apstākļus, piemēram, līdzās garšaugiem audzēt biškrēsliņus, kliņģerītes vai piparmētras.
Tāpat skudrām nepatīkot etiķa, kanēļa, piparmētru eļļas, melno piparu, krustnagliņu, anīsa, ķiploka un lauru lapu smarža. Cīņā pret skudrām var palīdzēt arī vērmeļu uzlējums. Skudrām diskomfortu rada regulāra zemes aprušināšana – lai arī garšaugu kastēs nezāles jāiznīcina daudz retāk nekā klasiskajās dārza dobēs, tomēr regulāra zemes aprušināšana palīdzēs cīnīties pret skudrām.
Vijas piekoptā kailgliemežu griešana ar nazi var izklausīties dīvaini, tomēr Jānis Dreimanis piekrīt, ka šis ir efektīvākais un videi nekaitīgākais paņēmiens cīņā pret invazīvo sugu. Viņš piebilst, ka jau nobendētie kailgliemeži var pievilināt jaunus sugas eksemplārus, tāpēc svarīgi kailgliemežu atliekas neatstāt dārzā vai tiešā tā tuvumā.
Mākslinieku Zariņu dārza mieru traucē arī negantas vārnas. Kaspars norāda uz vīnogulājiem, kas jau pirmajā gadā, visiem par lielu brīnumu, saražoja desmit vīnogas, un Vija iesaucas: "Bet vārna tās apēda! Mēs paši nemaz nepagaršojām." Gleznotāju dārza mauriņā novietots brangs akmens ar iedobi – putniņu dzirdinātava, un arī tur uzdarbojas vārnas. Vija atceras, ka reiz šo akmeni dabūjusi no viena tēlnieka, iemainot pret gleznu. Varētu šķist, ka dzirdinātava uzbur dārzā idillisku ainavu ar lustīgiem dziedātājputniem, tomēr ne viss ir tik rožaini. Izrādās, ka dzirdinātavu bija iecienījušas vārnas, kas ne tikai remdēja slāpes, bet pēcāk iedobē sameta maizi, gaļu un citas ēdiena paliekas. Vija rada risinājumu: "Tagad es leju plānu, plānu ūdens kārtiņu. Mazie putniņi tiek klāt, bet vārnas – ne." Tomēr tas netraucē vārnām izmētāt savus pusdienu atlikumus citur. "Vārnas ir briesmīgi putni! Ķērc, izvanda dobes un piegāna dārzu. Es zinu visu vārnu ēdienkarti. Ja dārzā kaut kas smird, skaidrs – vārna atkal kaut ko atnesusi," pukojas Vija.
Daudz nopietnāku apdraudējumu dārzam rada kailgliemeži, bet te nāk talkā atjautīga metode – Vija ik rītu apstaigā dārzu ar nazi rokā, atrastos kailgliemežus šķēržot uz pusēm. Slepkavnieciski, bet efektīvi.
Starp piejūras priedēm Zariņu dārzā braši kuplo arī vairākas egles, kas izstiepušās krietnā garumā. Tās ir Ziemassvētku eglītes, kurām pēc svētkiem laimējies uzsākt savu otro un daudz ilgāko mūžu gleznotāju dārzā. "Kad ar Kasparu sākām šeit dzīvot, savu pirmo Ziemassvētku eglīti iestādījām dārzā," Vija atceras. Kaspars piebilst: "Vispār mēs esam stādījuši dārzā gandrīz katru trešo Ziemassvētku eglīti, bet ne visas izdzīvojušas."
Šo tradīciju pārņēmusi arī Paula ar Gati. Rādot dzinumiem bagātu kociņu rododendru ielenkumā, Paula stāsta, ka tā ir eglīte no pirmajiem Ziemassvētkiem, ko jaunā ģimene svinēja šajā mājā. Eglīte podiņā speciāli tika iegādāta ar lielajām saknēm, lai pēcāk pārstādīšana dārzā noritētu pēc iespējas veiksmīgāk. "Mums bija doma, ka katru gadu nepirksim egles, bet nāksim un dekorēsim šo. Tā tas nenotiek, jo tomēr gribas eglīti arī mājās," Paula skaidro sākotnējo ieceri un tās iznākumu.
Dārzā pārstādītās Ziemassvētku eglītes, tām stiepjoties arvien augstāk un augstāk, ļauj sekot līdzi laika plūdumam un gadu ritējumam. Gatis secina: "Tas ir foršs atskaites punkts."
