Trīs stāsti
Kā vēsta Latvijas vēstniecība Spānijā, viņi aktīvi seko līdzi latviešu plūsmai un pēdējos gados novērojuši ievērojamu latviešu skaita pieaugumu, kas pārceļas uz dzīvi Spānijā. Saskaņā ar aktuālākajiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, pašlaik Spānijā oficiāli reģistrēti vairāk nekā 10 000 Latvijas valstspiederīgo, kas nozīmē, ka viens Līvānu vai Ventspils novads šobrīd dzīvo Spānijā. Arī raidījuma dalībnieces teic, ka ikdienā jūt latviešu pieplūdumu. Spānija ir arī latviešu tūristu iemīļota, nereti latvieši Spānijā pārziemo, tāpēc ikdienā esot grūti pateikt, cik daudzi uz dzīvi pārcēlušies, cik daudzi sevi joprojām sauc par tūristiem.
Runājot par Spāniju, sarunas dalībniecēm izskan gan vārdi mīlestība, veselība, pieņemšana, daba, gan tiek pieminēts, ka trūkst latviešu.
Spānija ir liela valsts, attālumi latviešiem vienam no otra ir pamatīgi, un tas apgrūtina biežu un regulāru latviešu diasporas kopābūšanu.
Natālija Grebņeva dzīvo Alikantes pilsētā un darbojas floristikas un kāzu rīkošanas jomā. Savulaik uz Spāniju viņa pārcēlās veselības uzlabošanas dēļ. Dodoties turp, viņa nebūt nedomāja, ka tas būs par palikšanu: "Sākumā Spānija man bija sanatorija, bet tad piedzima pirmais bērniņš, tad otrais, darbs atradās, saiknes sāka veidoties ar spānisko dzīvesveidu, un man pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr es pieradu pie Spānijas un Spānija pieņēma mani."
Savukārt māksliniece Linda Riņķe dzīvo nelielā ciematiņā Spānijas vidienē un sarunas dienā gaida pasaulē ierodamies pirmdzimto. Viņa uz Spāniju devās mīlestības dēļ. "Es 2012. gadā aizbraucu no Latvijas, lai ceļotu pa pasauli ar vienu mugursomu mugurā, un nonācu Jaunzēlandē, kur sastapu pasakainu dārznieku, kurš bija spānis, manas mājas dārznieks."
Abi sadraudzējās un 2015. gadā sāka domāt par došanos atpakaļ uz Eiropu. Izvēle bija starp Latviju un Spāniju, tomēr izvēle krita par labu otrajam variantam. Linda pastāstīja – kāpēc: "Tā kā es kā māksliniece varu strādāt jebkur, savukārt mans vīrs ir biologs, viņam Latvijā būtu mazliet grūtāk, tad praktiski un pragmatiski nolēmām braukt uz Spāniju. Man, līdzīgi kā Natālijai, grūti gāja ar Spānijas pieņemšanu un Spānijai ar mani. Tā kā es dzīvoju laukos, man joprojām grūti iet."
Linda norādīja, ka ir liela atšķirība, vai dzīvo kūrortpilsētā, lielpilsētā vai mazā ciematā. Mazā vietā uz viņu skatās kā uz trešās valsts pilsoni, kurš atbraucis labas dzīves meklējumos, pēc sociālajiem pabalstiem, tāpēc nākoties cīnīties un stāstīt, ka Latvijā arī ir ļoti laba dzīve. Uz britiem un vāciešiem tikmēr vietējie skatās drīzāk kā naudas makiem, bet līdz ar to attieksme ir vēlīgāka, sacīja Linda.
Tikmēr Ieva Kontrerasa izceļas ar neparastāko stāstu, jo sarunas laikā ir Oslo slimnīcā, bet dzīvo Spānijā: "Es pārcēlos no Latvijas pirms 22 gadiem, un mani ceļš aizveda uz Norvēģiju, kur iepazinos ar savu vīru, kurš ir no Dienvidamerikas. Mēs nodzīvojām 11 gadus Norvēģijā, Oslo. Es esmu no Rīgas, un bija loģiski dzīvot Oslo. Esmu dzīvojusi arī aiz polārā loka vienu gadu, daudz ceļojām pa pasauli. Mēs ar vīru mēģinājām nobāzēties un saprast, kur gribam būt. Darbs bija, bet darba dēļ dzīvot vienā vietā, piesieties vienai vietai likās, nu tā, drusciņ garlaicīgi."
Ieva norādīja, ka pasaule šobrīd ir maza un ar lidmašīnu viegli sasniedzamas visas vietas.
Pirmā doma abiem ar vīru bija pārcelties uz Latviju, lai braukāšana uz darbu Norvēģijā ir īsāka un lētāka, taču vīram Latvijā varētu neatrasties, ko darīt, tāpēc izvēle krita par labu Spānijai.
"Iejutāmies ārkārtīgi labi un ļoti ātri. Bērni bija tajā vecumā, kad es ļoti novērtēju, ka mums nebija vajadzīgas ziemas drēbes, cepures, gumijnieki, lietus drēbes," stāstīja Ieva, norādot, ka Spānijā viņai iepatikās klimats, jo Norvēģijā, bērnam pārnākot mājās no bērnudārza, bija jānoliek viņš dārza vidū, jānoskalo ar ūdeni, un tikai tad varēja laist iekšā mājā – tik mežonīgi netīrs viņš bija. Tikmēr nākamajā rītā visam bija jābūt izmazgātam, izžāvētam, izgludinātam. Bet vakarā viss sākās no jauna.
"Tas ir klimats [Spānijā], kas mani paņēma, un es sapratu, ka būs labi. Tāds ir mans ceļš uz Spāniju, un es nenožēloju nevienu brīdi. Ar darbu viss ir kārtībā, un jau 11 gadus es braukāju, lidinos, jā,"
viņa sacīja.
Turklāt šajā laikā Ieva pamanījusies diezgan gruntīgi iesaistīties diasporas aktivitātēs – Ieva ir Levantes reģiona latviešu bērnu skolas "Ābelīte" skolotāja un arī Dienvideiropas folkloras kopas "Ābolīši" vadītāja un ar neslēptu lepnumu stāsta par nesen notikušo bērnu folkloras saietu Spānijā, kas esot pārsteidzis vietējos, kuri neticīgi raudzījušies tajā, ko latviešu bērni, dzīvojot ārpus Latvijas, spēj un iespēj.
Ikdienā, lai gan Natālija ar bērniem un vīru runā tikai latviski, Ieva ar bērniem latviski, bet Linda ar suni un arī ar gaidāmo mazuli plāno runāt latviski, tomēr latviešu valodas pietrūkst. Kaut vai lai papļāpātu vai pasmietos par jokiem dzimtajā valodā.
Par iejušanos Spānijā runājot, – lai arī spāņi ir atvērti un draudzīgi, bez spāņu valodas prasmēm kļūt par nosacīti savējo būs grūti. Natālija par savu pieredzi stāstīja: "Kamēr mēs nerunājam spāniski, mūs uztver par dīvainiem putniem, kuri atlidoja un aizlidos. Runājot par citām diasporām, te netālu no manis ir viens britu ciems, kur nerunā spāniski, un loģiski, ka spāņi uz viņiem skatās kā uz eksotisku salu."
Trīs raidījuma viešņas neviļus gribas saukt par Latvijas vēstnesēm pasaulē, jo skaidrs ir viens, – lai kur pasaulē viņas nebūtu, par mājām sauc Latviju.
Ieva norādīja: "Tās ir mājas; pats dīvainākais ir tas, ka tās ir mājas. Kad beidzu maiņu Norvēģijā un saku: "Nu es došos uz mājām". Bet kurp? Uz Latviju? Uz Spāniju? Kur šajā reizē būs mājas? Bet citreiz Latvija ir mājas, citkārt Spānija ir mājas. Tiklīdz aizbraucam uz Rīgu, tā, ieejot pa vārtiņiem iekšā, bērni prasa: "Nu? Jau var beidzot novilkt kurpes un basām kājām skriet pa zemi?" Visvairāk pietrūkst sajūtas, ka esi sazemējies."
Un, izrādās, ka sazemēties var tikai Latvijā.
"Globālais latvietis. 21. gadsimts"
