Kāpēc to tā sauc – "čeka"?
1917. gadā padomju vara izveidoja savu pirmo drošības iestādi – Ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu, krieviski saīsinājumā "ЧК" no vārdiem чрезвычайная комиссия – ārkārtas komisija. Tā pastāvēja līdz 1922. gadam, kad tika reorganizēta un ieguva jaunu nosaukumu – Galvenā politpārvalde pie Iekšlietu tautas komisariāta, bet vēlākos gados zināmas kā Apvienotā valsts politiskā pārvalde, Iekšlietu tautas komisariāts, Valsts drošības ministrija un no 1954. gada – Valsts drošības komiteja jeb saīsinājumā VDK. Pēc funkcijas tās visas var saukt par padomju valsts drošības iestādēm. Sarunvalodas nosaukums "čeka" tika izmantots arī pēc nosaukumu maiņām.
Jau no dienesta izveidošanas paša sākuma valsts drošības iestāde vienmēr ir bijusi padomju varas, kompartijas "bruņotais avangards" un tā ietekme uz pilsonisko sabiedrību bija biedējošāka un postošāka nekā vietējās vai centrālās komunistiskās partijas darbība.
Vai šīs padomju valsts drošības iestādes darbībā būtu izdalāmi atšķirīgi posmi? Vai ir velkamas paralēles ar otras okupantu varas – nacistu Vācijas – īstenoto teroru?
Dažādos okupāciju posmos var izdalīt atšķirīgus periodus.
Šo periodu raksturo terors, deportācijas, aresti, slepkavības. Kopējie cilvēkresursu zaudējumi šajā laikā lēšami ar apmēram 415 000–647 000 cilvēku no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju – šajā skaitā nogalinātie, deportētie, arestētie un apcietinātie, kā arī cilvēki, kuri zaudējuši mājas, ģimenes vai kuri devušies emigrācijā.
Aptuveni 25% represiju notika ar tiešu padomju valsts drošības iestādes iesaisti, galvenokārt masveida deportācijās, arestos – 47 218 aresti laika periodā no 1940. līdz 1986. gadam.
Masveida augstas intensitātes represijas Latvijā notika viļņveidīgi:
- padomju varas īstenotā deportācija 1941. gada jūnijā – 15 424 cilvēki;
- 1949. gada martā – 44 271 cilvēks;
- nacistu īstenotais holokausts 1941. gadā – 70 000 nogalināto; upuri un ieslodzītie nacistu koncentrācijas nometnēs – 20 000 cilvēku.
Tiek samazināta valsts drošības iestādes loma valsts pārvaldē un to represīvās tiesības, valsts drošības iestādēs nostiprināta kompartijas kontrole un vadība.
Jāņem vērā, ka iepriekš īstenotās nežēlīgās represijas bija stipri iebiedējušas sabiedrību un tā vismaz ārējās izpausmēs bija kļuvusi paklausīga režīmam.
No 1952. līdz 1959. gadam notika padomju valsts drošības iestāžu strukturāla un funkcionāla reorganizācija, kas ieviesa stingrus personiskos un ideoloģiskos kritērijus kadru atlasē, kā arī informācijas vākšanas un apstrādes principos.
Reorganizācijas mērķis bija uzlabot darba efektivitāti personāla vadības, kā arī informācijas vākšanas un apstrādes jomā. Ja līdz reorganizācijai, tēlaini izsakoties, ziņu vākšana notika putekļsūcēja režīmā – pēc principa "visi par visu", tad pēc reorganizācijas tika nostiprināts darba virzienu un objektu princips, kad informācijas vākšana notika definētās jomās, piemēram, pretizlūkošana; darbs ar reliģiskajām konfesijām; nacionālistu vide; transporta infrastruktūras un ekonomikas objekti; valsts noslēpumu aizsardzība; vēlākos gados arī cīņa ar korupciju iekšlietu sistēmā un antiterora funkcija.
1959. gadā tika apstiprināts sevišķi slepens Komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Ministru kabineta nolikums, kas reglamentēja valsts drošības iestāžu darbību. Tas bija pirmais normatīvais tiesību akts attiecībā pret padomju valsts drošības iestādēm. Līdz tam valsts drošības iestāžu darbību regulēja resoriskie dokumenti. Taču, tā kā šis tiesību akts nebija pieejams sabiedrībai, var teikt, ka valsts drošības iestādes bija nelikumīgas institūcijas. Nolikums noteica kompartijas vadošo lomu valsts drošības iestāžu darbībā, kas saglabājās līdz 1990. gada martam, kad šīs īpašās tiesības tika atceltas PSRS Ārkārtas tautas deputātu kongresā.
Reorganizācijas gaitā tika būtiski – uz pusi līdz divām trešdaļām – samazināts valsts drošības iestāžu aģentūras aparāta skaitliskais sastāvs.
Ar aģentūras aparātu mēs saprotam aktīvo aģentu, rezidentu, konspiratīvo dzīvokļu un satikšanās dzīvokļu turētāju kopumu, kas pildīja slepenus valsts drošības iestāžu uzdevumus.
Rezultātā samazinājās operatīvā darba iespējas un efektivitāte, slepenpolicija nespēja preventīvi identificēt, atklāt un novērst sociālos nemierus, kas 20. gadsimta 50.–60. gados izcēlās vairākos PSRS reģionos un kuru apspiešanai izmantoja armiju.
Režīma liberalizācijas politiku iedragāja 1956. gada notikumi Ungārijā. Padomju valsts vadība un pats valsts vadītājs Ņikita Hruščovs bija nobijušies, ka līdzīgi nemieri varētu izcelties arī PSRS. Šajā periodā var novērot drošības iestāžu veikto arestu skaita palielināšanos divas reizes, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem.
Lai saglabātu paklausību oficiālajai padomju ideoloģijai, Valsts drošības komiteja (VDK), sākot no 50. gadiem, izstrādāja profilaktisko pasākumu kopumu, lai novērstu jebkuru pretpadomju darbību, pakļautu un iebiedētu "morāli nestabilas" personas, lai īstenotu "izglītojošu ietekmi", un tādā veidā novērstu iespējamo kaitējumu padomju valsts interesēm.
Šajā posmā notika VDK statusa, personāla un reputācijas atjaunošana un nostiprināšana. Lai neitralizētu sabiedrības neapmierinātību ar valsts un kompartijas īstenoto politiku, tika izstrādāta jauna ārējā ienaidnieka koncepcija un 1967. gadā izveidota PSRS VDK 5. pārvalde – cīņai ar ienaidnieka ideoloģisko diversiju, kas faktiski pildīja politiskās žandarmērijas funkcijas.
1967. gadā VDK darbā tika norīkots ievērojams skaits augstāko komunistu ierēdņu ar pieredzi ideoloģiskajos jautājumos, lai pastiprinātu cīņu pret ideoloģisko diversiju. Tādā ceļā LPSR VDK priekšsēdētāja amatu ieņēma tās pēdējais priekšsēdētājs Edmunds Johansons.
Operatīvajā darbā uzsvars tika likts uz VDK kuratoru sistēmu – VDK operatīvo darbinieku iefiltrēšanu, legalizēšanu valsts iestādēs, uzņēmumos un institūtos, tai skaitā kultūras iestādēs. VDK kuratori darbojas diezgan atklāti kā oficiāli VDK pārstāvji.
1978. gadā tika paaugstināts VDK statuss valsts pārvaldes sistēmā. VDK priekšsēdētāja statuss tika pielīdzināts ministra amatam un VDK statuss – ministrijas statusam.
Šajā periodā galvenais represijas līdzeklis bija profilakse, stipri samazinot politisko arestu un tiesas prāvu biežumu.
Represīvās politikas izmaiņu pamatā bija nepieciešamība "uzlabot" PSRS tēlu starptautiskajā arēnā, kā arī iekšpolitiskā situācija – iepriekšējo represiju laikā bija stipri noplicināts augsta līmeņa speciālistu un radošo profesiju cilvēkresurss, kā arī valsts iedzīvotāji bija noguruši no represijām.
Šajā periodā inteliģence VDK tika identificēta kā galvenais sabiedriskās domas veidotājs un VDK interešu objekts vienlaikus. Dati no VDK pretizlūkošanas datubāzes "Delta Latvija" liecina, ka 1970.–1980. gados reģistrēti apmēram 2000 profilakses pasākumi, kas gan atspoguļo tikai nelielu daļu no to skaita.
Piemēram, zināms, ka 1975. gadā profilakse tika izmantota 522 gadījumos, salīdzinājumā ar diviem arestiem. Tāpat fiksēti 20 oficiāli VDK brīdinājumi.
Pēdējā PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova jaunās politikas ietvaros tika aizliegta cilvēku izsekošana pēc to politiskās, reliģiskās pārliecības. Iepriekš masveidīgi īstenotā profilakse un starptautiskās sarakstes slepena lasīšana tika atzīta kā neatbilstoša konstitūcijai un aizliegta, bet VDK profilakses un starptautiskās korespondences perlustrācijas [vēstuļu atvēršana un izlasīšana] arhīvs iznīcināts 80. gadu beigās.
1989. gadā tika reorganizēta 5. pārvalde cīņai pret ienaidnieka ideoloģisko diversiju, bet ideoloģiskās pretizlūkošanas dokumentācija – iznīcināta 1990. gadā. Uz 5. pārvaldes bāzes tika izveidota jauna struktūrvienība, kuras uzdevums bija definēts kā konstitucionālās iekārtas aizsardzība un antiterora funkcija.
Pārmaiņas politiskajā klimatā izsauca diezgan masveidīgu atvaļināšanos no dienesta Valsts drošības komitejā. Ir zināms, ka 1990. gadā no dienesta pēc savas iniciatīvas atvaļinājās 46 LPSR VDK aktīvā dienesta darbinieki pirms viņu līgumu termiņa beigām, bet kopā 1988.–1990. gadā – 140 virsnieki.
Vēsturnieks Gints Apals norādīja: "Pirms vairākiem gadiem sabiedrībā bija lielas diskusijas par VDK aģentu kartotēkā atklāto vārdu publiskošanu. Beigu beigās tas tomēr notika, un nekāds ļaunums no tā nav cēlies. Taču šodienas sarunā vajadzētu ieviest skaidrību par to, kādas cilvēku kategorijas darbojās – es nevaru lietot vārdu "strādāja" – padomju valsts drošības iestādē?" – VDK vienlaikus dienēja un saņēma algu apmēram 1000 darbinieku, no tiem 350–500 operatīvo darbinieku.
Operatīvais darbinieks
Valsts drošības iestādes amatpersona, kura ir pilnvarota veikt operatīvās meklēšanas pasākumus, lai atklātā vai slepenā veidā identificētu, novērstu vai atklātu noziegumu. Operatīvais darbinieks savā darbā izmanto slepenos informatorus – aģentus un tehniskos līdzekļus – telefonu noklausīšanos, slepenu iekļūšanu, slēptu vizuālo un audio kontroli, korespondences kontroli un citas operatīvās meklēšanas metodes.
Atšķirībā no izziņas orgāniem, kas veic pirmstiesas izmeklēšanu, operatīvais darbinieks bija pilnvarots veikt operatīvās meklēšanas pasākumus. VDK aģentūras aparātā vienlaikus darbojās 3000–7000 aktīvo aģentu. Kopā no 1953. līdz 1987. gadam aģentūrā bija iesaistīti 24 000 slepeno palīgu. Nozīmīgs informācijas resurss bija VDK uzticības personas, to skaits varēja būt 2–3 reizes lielāks nekā aktīvo aģentu skaits.
Atšķirībā no aģentiem, bija cilvēku kategorija, kurus bija aizliegts vervēt par aģentiem, – tie bija padomju, partijas, komjaunatnes vai arodbiedrības nomenklatūras darbinieki.
Taču Latvijas teritorijā darbojās arī citi padomju drošības dienesti. Slepeno informatoru skaits VDK militārajā pretizlūkošanā, VDK robežsardzes karaspēkā, Bruņoto spēku Ģenerālštāba izlūkošanas (PGU) vienībās bija 2–3 reizes lielāks nekā LPSR VDK aģentu aparātā.
Vai VDK bija vienīgā struktūra, kas nodarbojās ar represijām pret Latvijas tautu un izspiegoja cilvēkus, ierobežoja brīvību un iejaucās privātajā dzīvē?
Valsts drošības iestāžu uzdevumus nevar skatīt atrauti no padomju valsts struktūras, kurā galvenā, vadošā loma bija kompartijai, bet represīvās iestādes pildīja kompartijas dotos uzdevumus. Piemēram, arī iekšlietu struktūras savas kompetences ietvaros veica politiskās uzraudzības funkcijas un nereti informāciju par kādas personas pretpadomju darbību Valsts drošības komitejai ziņoja milicijas struktūrvienības. Tāpat laikrakstu redakcijās, kuras saņēma daudz vēstuļu no lasītājiem, drošībnieki bija regulāri viesi.
VDK tika izformēta 1991. gada rudenī, taču mēs joprojām nezinām visu par tās darbību. Publiskota daļa no aģentu vārdiem, arī viena daļa dokumentu. Taču virsnieku vārdus joprojām sabiedrība nezina. Kā Latvijas valsts pēc neatkarības atjaunošanas risināja VDK mantojuma problēmu? Kā aizsargā demokrātiju no šīs ietekmes?
- 1992. gadā izveidots Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs;
- 1992. gadā – Totalitāro noziegumu izmeklēšanas prokuratūra;
- 1995. gadā – likums par VDK dokumentu izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu.
- Pieņemti vairāki speciālie likumi, kas ierobežo bijušo okupācijas varu specdienestu darbinieku un to aģentu tiesības publiskajā sektorā.
Notikušas septiņas bijušo VDK virsnieku un aģentu tiesas prāvas par noziegumiem pret cilvēci, galvenokārt par deportāciju organizēšanu un kara noziegumiem (Vasilija Kononova lieta). Pirmstiesas izmeklēšanas laikā pašnāvību izdarīja viens bijušais VDK darbinieks un viens aģents. Vairākas personas, pret kurām bija ierosinātas lietas, mira izmeklēšanas laikā.
Administratīvie pasākumi liedz bijušajiem VDK darbiniekiem un aģentiem strādāt vai dienēt sensitīvās jomās, ierobežojumus nosaka vairāki speciālie likumi (kandidēt uz amatu publiskā sektorā, iegūt speciālo atļauju strādāt ar valsts noslēpumu, strādāt valsts drošības iestādēs, militārajā dienestā, tiesās, prokuratūrā, policijā, naturalizēties, repatriēties).
Jāņem vērā, ka Latvijā pieejamā informācijas bāze ir ļoti ierobežota, Latvijā nav nevienas VDK štata darbinieku personīgās lietas, aģentu dokumentācijas, operatīvās izstrādes lietas par politiskajiem jautājumiem.
Galvenā dokumentu bāze ir Latvijā palikušie VDK un Komunistiskās partijas dokumenti, VDK aģentūras aparāta kartotēkas un reģistrācijas dokumentācija. Nav dokumentu, ko būtu parakstījis aģents. Nozīmīgs informācijas resurss ir VDK pretizlūkošanas elektroniskā datubāze "Delta Latvija".
