Fotografēšanās ažiotāža, kas radās Kurzemē, vairākās vietās uzziedot koši sarkanajam inkarnāta jeb aveņu āboliņam, ir bijusi gaidāma, kad paši ieraudzījuši košo lauku, saka uzņēmuma SIA "Krastmaļi sēklas" īpašnieks Mārtiņš Flaksis no Dunalkas.
Viņš par daļēji izbradātajiem laukiem īpaši nepārdzīvo, salīdzinot nodarīto postu ar briežu baru, kas pārgājis pāri. Savukārt citādi klājies Dundagas pusē, kur lauki bijuši labāk pieejami, tāpēc daļēji izbradāti vismaz 50 hektāri.
Inkarnāta āboliņš ir košākais, kas sēts Latvijā, to izmanto kā dabīgu zaļmēslojumu, lopbarībai un audzē sēklai.
"Mēs šobrīd esam tādā eksperimentālā laukā, tā ir Grobiņa, pats Grobiņas sākums. Šobrīd ir trešais gads, kad esam kaut ko iesējuši," stāsta SIA "Krastmaļi sēklas" vadītājs Mārtiņš Flaksis.
Šeit iesēts arī nu jau slavu ieguvušais inkarnāta āboliņš. Šoreiz gan tas uzziedēs augustā kopā ar citiem augiem. Pirmajā gadā, kad sācies karš Ukrainā, Rīgas–Liepājas šosejas malā pie Grobiņas sējuši saulespuķes, līdz ar to lauks zināmā mērā ir sociāls projekts, rādot, ka lauksaimniecība nav tikai lieli traktori un miglotājs, saka uzņēmējs. Pērn jau bijis raibāks skats.
"Te bija dažādu puķu maisījumi, lini, margrietiņas, magones, saulespuķe mazliet iekšā. Pašiem likās, ka nesanāca, jo bija daudz nezāļu, nebija tāds krāšņums un košums!"
SIA" Krastmaļi sēklas" nodarbojas ar sēklu pavairošanu citās saimniecībās Latvijā, kā arī eksportē un importē produkciju, tās ir starpkultūru, zālāju, arī puķu sēklas. Inkarnāta āboliņa sēšana ir eksperiments, kas šoreiz daļēji ir izdevies.
"Tā sirsniņa trīcēja visu laiku, būs vai nebūs. Tur ir daudz priekšnosacījumu, lai tas izdotos.
To, ka tas tā pavērsīsies, mēs negaidījām, bet, kad bija pirmās bildes un aizvedu ģimeni, tad bija skaidrs, ka būs!
Šobrīd vairs nav īsti, ko redzēt vizuāli, tagad tas ir sēklas materiāls."
"Mēs varam darīt kaut ko skaistu un interesantu. Ja Grobiņā mēs neko nemiglojam, lauks pērn nebija tik smuks, bet inkarnāta āboliņam ir izmantoti augu aizsardzības līdzekļi, lai tas lauks būtu, ir redzami izslīkušie pleķi, bet, lai pārējais, ko kulsim, būtu tīrs no nezālēm, tas prasa iedziļināšanos. Tas neradās tāpat vien, mēs te izkaisījām, un viss notika."
Pirmo gadu un ļoti veiksmīgi inkarnāta āboliņu 237 ha platībā izdevās izaudzēt Dundagas pusē, un lauki pārsteidza ar savu košumu.
SIA "Dundaga" ģimenes uzņēmuma pārstāve Judīte Alpa stāsta, ka bijis ļoti nopietns un pārdomāts darbs, lai tas izdotos, tāpēc pauž nožēlu, ka cilvēki tik masveidīgi izbradājuši laukus, kas viņiem ir maizes darbs.
Sēklu novāc un pārdod Lietuvā, bet palikušo zaļo masu iestrādā augsnes uzlabošanai, lai nebūtu jāizmanto minerālmēsli. Paši audzē šķirni, ko Itālijā mēdz saukt par bišu āboliņu un tam ir liela ziedošā daļa.
"Tas ir skaisti, un skaistais vairo skaisto, bet beigās tas kļuva jau par traku.
Mēs to audzējam sēklai, mums ir jānokuļ, ir noslēgts līgums – mums iedod sēklu, jānokuļ un jādod atpakaļ. Ja ir nobradāts, tas nepaceļas uz augšu, līdz ar to mums tie ir zaudējumi."
Alpa atzīst, ka lauki ir skaisti un pašiem nebūtu iebildumi, ja cilvēki fotografējas. Viņa arī saka paldies visiem, kuri apbrīnojuši āboliņu laukus un izturējušies ar sapratni pret privātīpašumu. Arī nākamgad Dundagas pusē sēs āboliņu, taču jau citos laukos. Alpu pārsteidz, ka daļai cilvēku nepastāv robežas un lauki izbradāti.
"Mums ir tā doma, ka atvēlēsim kādu gabalu, novilksim ar lentu, noliksim priekš fotografēšanas, bet vai visi cilvēki tā ies, nedomāju. Cerēsim, ka nākamgad būs saprātīgāki. Pēc pandēmijas cilvēki vispār ir palikuši nesavaldīgāki. Otrs ir sociālie tīkli, visi grib izskatīties labāk un skaistāk nekā reālajā dzīvē, ir izteikts bara instinkts. Ja dzīvē cilvēks varbūt nevar tā komunicēt, bet internetā spēj visu, parādīt visu."
Tikmēr Dunalkas puses zemkopis Mārtiņš Flaksis, saka, ka viņam tas neesot traucējis, drīzāk paticis, jo paši aicinājuši koši sarkano āboliņu braukt skatīties un fotografēties pie izveidotā fotorāmja.
"Mūsu gadījumā bija savādāk, jo mūsu lauks sasniedzams, tikai izmantojot koordinātas, un bija jābrauc kilometri pa grants ceļu.
Nevarēja netīšām aizbraukt. Protams, ir izbradāts, bet tas ir līdzīgi kā būtu pārgājis pāri viens briežu bars, dažviet izskatās, ka ir pat gulējuši.
Es rēķinājos, ka tas būs. Vai tas mani iespaidos? Jā un nē. Varēja būt viena peļķe vai viens briežu bars, varēja būt dažādi, ka tur izaug nulle vai visi 30 ha."
Flaksis secina, ka atrast līdzsvaru vienmēr būs grūti, runājot arī par Zaļo kursu lauksaimniecībā un pesticīdiem, taču arī viņš, meklējot vidusceļu savā saimniecībā, sējot sēklu mauriņiem, starp dīķi un lauku buferjoslā iesēj gan pīpenes, gan rudzupuķes.
