Latīņu raksts: Atšķirības starp versijām
| 188. rindiņa: | 188. rindiņa: | ||
=== 20. un 21. gadsimts === |
=== 20. un 21. gadsimts === |
||
[[File:20220912 The No.6 Kindergarten of Jinshui District.jpg|thumb|250px|Izkārtne [[Vienkāršotais ķīniešu raksts|vienkāršotajā ķīniešu rakstā]] un [[piņjiņs|piņjiņā]] pie bērnudārza ieejas [[Henaņa|Henaņā]] [[Ķīna| |
[[File:20220912 The No.6 Kindergarten of Jinshui District.jpg|thumb|250px|Izkārtne [[Vienkāršotais ķīniešu raksts|vienkāršotajā ķīniešu rakstā]] un [[piņjiņs|piņjiņā]] pie bērnudārza ieejas [[Henaņa|Henaņā]], [[Ķīna|Ķīnā]]]] |
||
1908. gadā [[albāņi]] par [[albāņu valoda]]s oficiālo rakstību izvēlējās latīņu rakstu, izvēloties starp vairākiem lietošanā esošiem rakstības variantiem, tajā skaita grieķu un arābu rakstu variantiem. |
1908. gadā [[albāņi]] par [[albāņu valoda]]s oficiālo rakstību izvēlējās latīņu rakstu, izvēloties starp vairākiem lietošanā esošiem rakstības variantiem, tajā skaita grieķu un arābu rakstu variantiem. |
||
Versija, kas saglabāta 2023. gada 28. jūnijs, plkst. 21.17
 | Šo rakstu kāds šobrīd pārstrādā. Lūdzu, nelabo šo rakstu, kamēr šis paziņojums ir redzams, lai izvairītos no labošanas konfliktiem. Pēdējo izmaiņu veica Kikos pirms 11 mēnešiem. Lūdzu, izņem šo paziņojumu, ja raksts nav labots vairāk nekā septiņas dienas. Ja Tu esi dalībnieks, kas ievietojis šo paziņojumu, tad pēc raksta papildināšanas noņem paziņojumu vai arī nomaini uz {{ilgstošā labošanā}}. |
| Latīņu raksts | ||
|---|---|---|
| Tips | alfabēts | |
| Valodas | Lielākās daļa Eiropas, Amerikas, Austrālijas un Okeānijas valodu, daļā Āfrikas un Āzijas; oficiāla rakstība 132 valstīs | |
| Laika periods | no 700. gadiem p.m.ē. | |
| Raksta virziens | no kreisās uz labo | |
| Izcelsmes rakstība |
Ēģiptiešu hieroglifi → Protosīnājas raksts → Feniķiešu alfabēts → Grieķu alfabēts → Senitāļu rakstības → Latīņu raksts | |
| Atvasinātās sistēmas |
IPA, čiroku, dezeretas, okašku u.c. alfabēti | |
| Radniecīgās sistēmas |
armēņu alfabēts, glagolica, gruzīnu alfabēts, kirilica, koptu alfabēts, rūnu raksts | |
| Unicode rangs | Latin | |
| ISO 15924 | Latn (215) | |
| ||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Latīņu raksts ir fonogrāfiska vokāliski konsonantiska rakstība.[1] Izveidojusies ap 7.—6. gadsimtu p.m.ē. no etrusku lietotajām no grieķiem aizgūtajām senitāļu rakstībām. Lietots Senajā Romā latīņu valodas pierakstam un izplatījies līdz ar Romas Impēriju, kļūstot par pamatu lielākajai daļai Eiropas valodu rakstību.[2] Latīņu raksts ir visplašāk lietotā rakstu sistēma pasaulē (ap 39% pasaules iedzīvotāju); to izmanto lielākā daļa starptautisko organizāciju. Sākotnēji latīņu valodas alfabēts dažādos laikos iekļāvis 21—24 burtus, ISO bāzes latīņu alfabēts iekļauj 26 burtus (katrs majuskuļu un minuskuļu formās), bet Unikodā iekļauta 1481 latīņu raksta grafēma (2021).
Nosaukums
Latviešu valodā latīņu raksts bieži tiek dēvēts vienkārši par latīņu alfabētu, šajā nozīmē iekļaujot gan klasisko latīņu valodas alfabētu, gan arī standartizēto ISO bāzes latīņu alfabētu, gana arī jebkuru no modificētajām un paplašinātajām konkrētām valodām pielāgotajām latīņu raksta variācijām.
Starptautiski latīņu raksts bieži tiek dēvēts arī par romiešu rakstu, atsaucoties uz izcelsmes vietu Seno Romu; no šī nosaukuma tiek atvasināts termins romanizācija — citu (nelatīnisko) rakstu sistēmu transliterēšana latīņalfabētiskā vidē.
ISO bāzes latīņu alfabēts
Starptautiskā standartizācijas organizācijas bāzes latīņu alfabēts ir starptautisks standarts (sākot no ISO/IEC 646) latīņu raksta alfabētam, kas iekļauj 26 grafēmas (burtus) to majuskuļu (lielo burtu) un minuskuļu (mazo burtu) formā. Pirmoreiz pieņemts 1967. gadā. Standarta 26 burtu formā, bez iekļautiem papildpurtiem vai diakritiskām zīmēm, tas tiek lietots tikai angļu, indonēziešu un malajiešu valodu alfabētiem.
| Majuskuļi | A | B | C | D | E | F | G | H | I | J | K | L | M | N | O | P | Q | R | S | T | U | V | W | X | Y | Z |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Minuskuļi | a | b | c | d | e | f | g | h | i | j | k | l | m | n | o | p | q | r | s | t | u | v | w | x | y | z |
Vēsture
Tiek uzskatīts, ka latīņu raksts izveidojies 7. gadsimtā pirms mūsu ēras no etrusku alfabēta, kurš savukārt aizgūts no Itālijas pussalas dienviddaļā pastāvējušās Kūmas kolonijas grieķu eibojiešu alfabēta. Grieķu alfabēts attīstījies no feniķiešu alfabēta, kurš savukārt cēlies no ēģiptiešu hieroglifiem.
| Burts | 𐌀 | 𐌁 | 𐌂 | 𐌃 | 𐌄 | 𐌅 | 𐌆 | 𐌇 | 𐌈 | 𐌉 | 𐌊 | 𐌋 | 𐌌 | 𐌍 | 𐌎 | 𐌏 | 𐌐 | 𐌑 | 𐌒 | 𐌓 | 𐌔 | 𐌕 | 𐌖 | 𐌗 | 𐌘 | 𐌙 | 𐌚 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Transliterācija | A | B | C | D | E | V | Z | H | Θ | I | K | L | M | N | Ξ | O | P | Ś | Q | R | S | T | Y | X | Φ | Ψ | F |
| Senitāļu | 𐌀 | 𐌁 | 𐌂 | 𐌃 | 𐌄 | 𐌅 | 𐌆 | 𐌇 | 𐌉 | 𐌊 | 𐌋 | 𐌌 | 𐌍 | 𐌏 | 𐌐 | 𐌒 | 𐌓 | 𐌔 | 𐌕 | 𐌖 | 𐌗 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Latīņu | A | B | C | D | E | F | Z | H | I | K | L | M | N | O | P | Q | R | S | T | V | X |
Senais latīņu alfabēts sastāvēja no 21 majuskuļu burta. Vēlākos gadsimtos alfabēts nedaudz mainījās:
- 312. gadā p.m.ē. no tā tika izņemts ⟨Z⟩,
- 234. gadā p.m.ē. ⟨Z⟩ burta pozīcijā tika iekļauts ⟨G⟩, burtam ⟨C⟩ pievienojot horizontālu svītru balsīga līdzskaņa apzīmēšanai,
- 1. gadsimtā p.m.ē., pēc Grieķijas iekarošanas, alfabētā iekļāva burtus ⟨Y⟩ un ⟨Z⟩ grieķu valodas skaņu apzīmēšanai. ⟨Y⟩ burts saucās ī Graeca — ‘grieķu ī’.
Izmaiņu rezultātā izveidojās tā sauktais klasiskais latīņu valodas alfabēts ar 23 burtiem.
| Burts | A | B | C | D | E | F | G | H |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Latīņu nosaukums | ā | bē | cē | dē | ē | ef | gē | hā |
| Latīņu izruna | /aː/ | /beː/ | /keː/ | /deː/ | /eː/ | /ɛf/ | /ɡeː/ | /haː/ |
| Burts | I | K | L | M | N | O | P | Q |
| Latīņu nosaukums | ī | kā | el | em | en | ō | pē | qū |
| Latīņu izruna | /iː/ | /kaː/ | /ɛl/ | /ɛm/ | /ɛn/ | /oː/ | /peː/ | /kʷuː/ |
| Burts | R | S | T | V | X | Y | Z | |
| Latīņu nosaukums | er | es | tē | ū | ex | ī Graeca | zēta | |
| Latīņu izruna | /ɛɾ/ | /ɛs/ | /teː/ | /uː/ | /ɛks/ | /iː ˈɡrajka/ | /ˈzeːta/ | |
1.-2. gadsimtā p.m.ē. izveidojās kaligrāfiski nobeigts latīņu epigrāfiskā raksta veids, ko dēvēja par monumentālo, kvadrāta vai lapidāro. Ikdienā romieši izmantoja kursīvo ātrrakstu. Dokumentiem tika izmantots aktuārais raksta paveids, bet Ziemeļāfrikas provincēs ap mūsu ēras 3. gadsimtu izveidojās unciāļu latīņu raksta paveids.
No unciāļu raksta attīstījās minuskuļu raksts (mazie burti) un ap 9. gadsimtu nostiprinājais mūsdienās zināmais latīņu raksta veids, tā sauktais karolingu minuskuls.
Ap 16. gadsimtu latīņu alfabētā tika nošķirti burtu ⟨I⟩ un ⟨V⟩ zilbiskās un nezilbiskās formas — pievienoti burti ⟨J⟩ un ⟨U⟩. Ap to pašu laiku Ziemeļeiropā par atsevišķu alfabēta burtu sāka uzskatīt digrāfu ⟨VV⟩, ieviešot burtu ⟨W⟩. Šādā 26 burtu sastāvā tas tiek pieņemts mūsdienās par standarta latīņu alfabētu.
Izplatīšanās
Latīņu valoda un latīņu raksts izplatījās līdz ar Romas Impērijas ekspansiju un vēlāk ar rietumu kristietības izplatību. Kad Eiropas tautas sāka veidot savu nacionālo rakstību, par pamatu visbiežāk izmantoja latīņu alfabētu: angļi 7. gadsimtā, vācieši 8. gadsimtā, franči 9. gadsimtā, itālieši 10. gadsimtā, zviedri 13. gadsimtā, čehi 13. gadsimtā, poļi 14. gadsimtā un vēlākajos gadsimtos citas tautības. Koloniālisma laikmetā latīņu raksts izplatījās citos kontinentos.
Romiešu laiks
Itālijas latinizēšana
Ap 4. gadsimtu p.m.ē. latīņu raksts bija standartizējies Romā un sāka dominēt Latijas reģionā, izspiežot agrāk tur lietotos senitāļu rakstus. Vēl līdz 3. gadsimtam Etrurijā, Kampānijā un Umbrijā bija novērojami bilingvisms un digrafija. Romas Republikai pakļaujot apkārtējās zemes, līdz 1. gadsimtam p.m.ē. latīņu valoda un latīņu raksts kļuva dominējošais visā Apenīnu pussalā, izņemot nelielu grieķu apdzīvoto reģionu ap Kūmām. Pēc pirmā pūniešu kara (264.–241. p.m.ē.) latīņu raksts tika ieviests arī Sardīnijā, Korsikā un Sicīlijā, izspiežot vietējās rakstības. Pēc Po ielejas pakļaušanas 222. gadā vienīgi venēcieši saglabāja savu rakstību līdz republikas beigām 27. gadā p.m.ē.
Vidusjūras rietumi un Gallija
Romas Republikai pakļaujot Ibērijas pussalu (206.–19. p.m.ē.), latīņu raksts izspieda Ibērijas rakstības, kas bija attīstījušās no feniķiešu raksta. Pēc Cēzara Gallijas iekarošanas (50.—50. p.m.ē.) aizmirstas tika gallu cilšu no grieķiem patapinātās rakstības. Ibēriešu valoda izzuda 1. gadsimta beigās, bet basku valoda mūsdienās lieto latīņu alfabētu. Jaunā gallu elite lietoja latīņu alfabētu, lai rakstītu ķeltu valodās.
Pēc senās Kartāgas pakļaušanas pēc 3. pūniešu kara (149.—146. p.m.ē.) latīņu valoda un raksts ieviesās Ziemeļāfrikas pilsētās, bet laukos turpināja lietot berberu valodas. Pūniešu valodu turpināja lietot publisko ēku uzrakstos līdz m.ē. 2. gadsimta beigām. Pēc Ziemeļāfrikas musulmaņu iekarošanas 7.—8. gadsimtā notika reģiona arabizēšanās un latīņu raksts tika aizvietots ar arābu rakstu.
Atšķirībā no Gallijas, Ibērijas un Ziemeļāfrikas, Britu salās pēc to iekarošanas (42—87) latīņu valoda neguva plašu izplatību ārpus administratīvām funkcijā un vietējie iedzīvotāji turpināja runāt ķeltu valodās.
Vidusjūras austrumi
Romas Impērijas austrumdaļa — Grieķija, Maķedonija, Mazāzija, Levante, Ēģipte — turpināja lietot grieķu valodu kā lingua franca. Latīņu valodai bija tikai administratīvais un militārais pielietojums, izņemot divus reģionus:
- Illirija, kas tika anektēta kā Dalmācijas province, tika pilnībā latinizēta un šajā zemē izveidojusies romāņu dalmāciešu valoda izzuda tikai 19. gadsimta beigās;
- Trajāna iekarotajā (101—106) Donavas lejtecē daku un trāķiešu valodas tika aizvietotas ar latīņu valodu, no kuras vēlāk attīstījās rumāņu valoda.
Austrumromas impērijā pēc latinizētās rietumdaļas atšķelšanās latīņu valoda saglabāja savu statusu līdz pat 7. gadsimtam, kad imperators Hēraklijs to visos līmeņos tika aizvietoja ar viduslaiku grieķu valodu.
Viduslaiki
Lielā tautu staigāšana
Pēc Rietumromas impērijas izjukšanas 5. gadsimta beigās un tai sekojošās lielās tautu staigāšanas Rietumeropā cita starpā apmetās ģermāņu ciltis, kuras līdz tam bija izmantojušas rūnu rakstus galvenokārt okultiem un rituāliem mērķiem. Ģermāņu elite pieņēma latīņu valodu un latīņu rakstu un ievērojami veicināja tā izplatību. Anglosakšu Anglijā ne tikai izplatījās latīņu valoda, bet arī no Īrijā radītā insulārā raksta tika radīts senangļu latīņu alfabēts, kurš no 7. gadsimta aizstāja līdz tam lietoto futorku (rūnu raksta paveidu).
Franki majuskuļu unciāļu un pusunciāļu rakstus attīstīja sākotnēji kā Merovingu rakstu līdz 7.—8. gadsimtam un vēlāk kā Karolingu minuskulu līdz 9.—12. gadsimtam.
Kristianizācija
Rietumu kristietības viduslaiku Eiropā spēcīgi ietekmēja latīņu raksta izplatīšanos, sevišķi ārpus Romas Impērijas bijušajām robežām. Kristiešu misionāri nelatīņu rakstības asociēja ar pagānismu un uzstāja uz to atmešanu. Ķelti atmeta ogamu 5. gadsimtā, ģermāņi rūnas — ap 8. gadsimtu. Latīņu raksts pakāpeniski tika ieviests baltiem, rietumu somugriem un rietumslāviem. Svētajā Romas impērijā no 9. līdz 13. gadsimtam tika plaši lietots Karolingu minuskuls, bet 13. gadsimtā no tā attīstījās gotiskais raksts, kas vācu zemēs kā fraktūra tika lietots līdz 20. gadsimta vidum.
Skandināvijā latīņu raksts kā pirmajā ieviesās Dānijā 9. gadsimtā. Norvēģijā latīņu raksts ieviesās 11. gadsimtā kā insulārais raksts valsts rietumdaļā un kā Karolingu minuskuls austrumdaļā. Līdz pat 14. gadsimtam paralēli tika lietots arī rūnu raksts.
Koloniālais periods
Sākot ar 15. gadsimtu un sevišķi 16. gadsimtā Eiropas valstis un vienlaikus kristīgā baznīca izplatīja savu varu ārpus Eiropas. Kopā ar spāņu, portugāļu, franču, angļu, nīderlandiešu, itāļu un citām Eiropas valodām kolonijās izplatījās arī latīņu raksts.
Daļā koloniālo valdījumu līdz eiropiešu atnākšanai rakstība nebija zināma, bet citviet vietējiem iedzīvotājiem bija attīstīta kultūra ar senām rakstu tradīcijām.
Kristianizējot maijus, bīskaps Djego de Landa Jukatanā 1562. gadā pavelēja sadedzināt visus maiju hieroglifu rakstu pieminekļus, vēlāk pārrakstot maiju vēsturi spāniski. Vēlākos laikos maiju rakstība tika latinizēta, kas noveda pie pārrāvuma maiju kultūrā.
Dienvidāzijā britu koloniālā administrācija ieviesa angļu valodu kā oficiālo administratīvo valodu, bet vietējie iedzīvotāji turpināja lietot savas brahmiskos rakstus. Latīņu alfabēts Āzijā ieviesās tikai Filipīnās, Malajā un Indonēzijā, aizvietojot vietējās brahmiskās un arābiskās rakstības, kā arī Vjetnamā, kur latīņu raksts aizvietoja ķīniešu rakstu.
19. gadsimts
Eiropas koloniālo varu Āfrikas sadalīšana (1881—1914) notika vienlaikus ar metropoļu valodu un latīņu raksta strauju izplatīšanos kontinentā. Tika veicināta lasīt un rakstīt prasmes apguve, kā arī izstrādātas rakstības uz latīņu alfabēta pamata valodām, kam rakstības līdz tam nebija vai arī tā bija citos rakstos. Piemēram, franču administrācijas laikā latīņu raksts tika ieviests Berberiem Alžīrijā vēsturiskā tifinaga un arābu raksta vietā, bet arābu valodai šādas transformācija neizdevās.
1860. gados latīņu raksts tika atgriezts rumāņu valodai, kas pēc rumāņu pāriešanas pareizticībā 15. gadsimtā bija pārgājuši uz kirilicu.
Krievijas Impērijā 19. gadsimta otrajā pusē rusifikācijas ietvaros poļu, lietuviešu un latgaļu guberņās tika ieviests latīņu raksta aizliegums, bet vēlāk arī izglītībā pilnībā pārgāja uz krievu valodu un kirilicu; tas tika atcelts 1904. gadā.
20. un 21. gadsimts
1908. gadā albāņi par albāņu valodas oficiālo rakstību izvēlējās latīņu rakstu, izvēloties starp vairākiem lietošanā esošiem rakstības variantiem, tajā skaita grieķu un arābu rakstu variantiem.
1928. gadā Ataturka reformu laikā turku valoda pārgāja uz latīņu rakstu, aizstājot modificēto Osmaņu turku valodas arābu rakstu. 1930. un 1940. gados uz latīņu rakstu pārgāja arī kurdu valoda Turcijā un Sīrijā.
Padomju Savienībā 1930. gados tika izstrādātas rakstības uz latīņu raksta pamata valodām, kurām līdz tam nebija savas rakstības, kā arī vairākām mazākumtautu valodām, kas līdz tam rakstīja arābu rakstā vai kirilicā. 1940. gados visas šīs rakstības tika pārceltas uz kirilicu. Pēc PSRS sabrukuma un neatkarības iegūšanas Moldova, Azerbaidžāna, Turkmenistāna, un Uzbekistāna pārgāja uz latīņu rakstu; pārejas procesā ir Kazahstāna.
1940.—1950. gados pēc Mao Dzeduna iniciatīvas tika izstrādāta latīņu rakstība ķīniešu valodai; reforma tika atcelta, bet 1950. gados izglītības sistēmā vienkāršākai valodas apguvei tika ieviesta piņjiņa romanizācijas sistēma. Latīņu rakstā tika izstrādātas rakstības vairākām Ķīnas mazākumtautībām (džuaniem, uiguriem u.c.).
Izmantošana citās valodās
Veidojot nacionālos alfabētus, izmantoja visus vai pārsvarā visus pamatburtus, dažkārt veidojot jaunus. Dažādo valodu īpatnējās skaņas tika apzīmētas:
- ar savienotiem burtiem (ligatūrām);
- ar diviem vai trim blakus burtiem, piemēram: sh, sch, th;
- papildinot dažus burtus ar diakritiskām zīmēm - svītriņām, komatiem, jumtiņiem, punktiņiem u.c., piemēram, ā, ķ, š, ä.
Viduslaikos bija izplatīts īpašs latīņu alfabēta burtu tips — gotiskie burti jeb fraktūra. Šie burti bija izlocīti, ar smailiem, asiem stūriem. Gotiskais raksts sevišķi populārs bija Vācijā un Zviedrijā. Latīņu alfabētu ar papildinājumiem un grozījumiem lieto lielākā daļa Eiropas tautu, izņemot bulgārus, grieķus, krievus, baltkrievus, ukraiņus, arī visās Amerikas valstīs un Austrālijā, daļa Āfrikas valstu, izņemot arābu zemes un Etiopiju, dažās Āzijas valstīs (Turcijā, Indonēzijā, Vjetnamā). Latīņu alfabētu lieto apmēram 30% pasaules iedzīvotāju.
Latīņu alfabēts ir pasaulē visizplatītākais alfabēts. Tajā ir 26 burti:
A, B, C, D, E, F, G, H, I, J, K, L, M, N, O, P, Q, R, S, T, U, V, W, X, Y, Z
Lielākoties dažādās valodās ievieš papildu modificētus burtus (piem., Á, Ů, Ò), vai nelieto dažus pamatkomplekta burtus (latviešu valodā: q, w, x, y).
Latviešu valodai tiek lietots modificēts latīņu alfabēts, kurā ir 33 burti:
A, Ā, B, C, Č, D, E, Ē, F, G, Ģ, H, I, Ī, J, K, Ķ, L, Ļ, M, N, Ņ, O, P, R, S, Š, T, U, Ū, V, Z, Ž
Ir pazīstami lielie burti (kā ČŠŽ) un mazie burti (čšž).
Atsauces
- ↑ «Latīņu raksts». Latvijas padomju enciklopēdija. 51. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 728. lpp.
- ↑ Termini.gov.lv Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. R.: Valsts valodas aģentūra, 2007.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Latīņu raksts.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Skatīt arī
|