Apūdeņošana

Horizontālās virzības irigācijas sistēma kombinācijā ar sprinkleru ierīcēm

Irigācija ir lauksaimniecības tehnoloģija, kuras būtība ir lauku apūdeņošana ar ūdeni no iekšējām ūdenstipnēm - parasti upēm vai ezeriem, lai nodrošinātu augu veģetāciju.

XX gs. sešdesmitajos gados tika veikti rūpīgi pirmo upju civilizāciju irigācijas sistēmu pētījumi. Tika noskaidrots, ka, piemēram, Mezopotāmijā, irigācija tās sākuma stadijā tika veikta galvenokārt kā dabīgo upes atteku un kanālu tīrīšana un padziļināšana. Tikai vēlāk jau esošajiem dabīgajiem kanāliem sāka piebūvēt mākslīgus pievadkanālus. Tādējādi gar upēm veidojās daudzas lokālas irigācijas sistēmas, kas bija katra atsevišķa ciemata īpašumā un rīcībā. Vairāku nākamo gadsimtu laikā daudzās lokālās irigācijas sistēmas pakāpeniski integrējās vienotā visa upes baseina vai vismaz nozīmīgas tā daļas irigācijas sistēmā. Vienlaicīgi noritēja arī atsevišķo ciematu integrācija vienotā, centralizētā valstī.

Šie pētījumi uzskatāmi parāda, cik izšķiroša nozīme civilizācijas attīstības sākotnējā posmā bija labvēlīgiem dabas faktoriem. Dabīgās irigācijas sistēmas Mezopotāmijā, Nīlas un citu līdzīgu upju ielejās daudzējādā ziņā bija unikālas. Šo reģionu iedzīvotājiem tās nodrošināja nesalīdzināmi lielākas pārtikas iegūšanas iespējas, nekā vairumā citu teritoriju.

Arī mūsdienās irigācija tiek plaši pielietota lauku apūdeņošanai. Izšķir vairākus irigācijas veidus: plūdu, sprinklera, rotācijas, pilienu, horizontālās virzības (ūdensvadi uz riteņiem) u.c. irigācijas sistēmas.